no sākuma apstājas laiks... sekundes sadalās katra pa vienai un sitas pret zemi... bum – bum – bum... sāp – sāp – sāp... kad visas sekundes ir nokritušas, tās paceļas atkal gaisā un sāk riņķa danci apkārt, tas lai būtu vēl sāpīgāk... tad galva sagriežas un domas tai līdzi... un sekundes metas krist atkal... bum – bum – bum...
apkārtējie pārstāj eksistēt kā kopums un paliek tikai acis... apkārt ir daudz, daudz acu pāru un katrs no tiem ir nosodošs, nesaprotošs un pārmetošs... būs jau labi... vārdi atlido no nekurienes, pariņķo kādu laiku sekundēm līdzi un nokrīt... sāp...
no saules gaismas iekšā dziļi, dziļi veidojas ledus... jo gaisma spožāka, jo ledus veidojas ātrāk un ir biezāks... aukstums nāk no iekšienes un saule, kā māk, palīdz, lai būtu aukstāk... auksts, auksts, auksts...
lēni ledus iziet pa visu asinsriti un ielūkojas katrā šūnā, kas te notiek?... kāpēc te nesāp, un te, un šeit?... uz katru jautājumu sekundes atsitoties atbild ar skaņu bum... un, kad sāpes ir pārņēmušas visu, saule apmierināta aizgriežas... viss...
un tad tu vairāk nezini, ko darīt... sāpes nerimst, ar katru sekundi ledus kļūst arvien aukstāks un apkārtējo acis arvien nosodošākas... viss... tu esi iesprūdis pats sevī un vienīgā izeja ir ārpus tevis paša... bet tu nevari iziet, jo nemāki... bet acis sāk krist vienā taktī ar sekundēm... bum – bum – bum... sāp – sāp – sāp...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
