close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Šodien beidzot spīd saule, pastiprs vējš kaltē, žāvē, sausina pērnās zāles ciņus... Laiks doties pie dabas ar spičkām. Nopērku vairākas kastītes spičku, pāris šķiltavas... ko vēl vajag? Nu neko, neba nu grābekli līdzi nēsāšu, ne jau nu ugunsdzēšamo aparātu uz muguras stiepšu. Nu bendžu varētu paķert līdzi, tak negribas pūlēties. Labi tāpat.

Savus darbarīkus zem drēbēm paslēpis, dodos caur dzīvojamo rajonu, garām mazdārziņu žogiem uz mežmalu, kur, saimnieka nepļauta, katru gadu saaug garu garā zāle... Ierodos "objektā" - jā, neviens vēl nav atradis un nosvilinājis. Tak dzīvība manāma - pļaviņas malā redzama nesen uzslieta dārza būdiņa un gabals pļaviņas uzrakts. Nez vai kādi bomži ievākušies, vai jauni mazdārziņnieki... Nu nekas. Tuvumā nevienu nemana, noskatu prāvāku zāles kušķi un, pametis skatienu visapkārt,ar laimīgu nopūtu trāpīgi iemetu spičku biezi apaugušajā cinī. Pats nesteidzīgi izlienu caur krūmiem uz ceļa un paejos kādus soļus nostāk.

Jā, sāk dūmot... Vējš ir pastiprs, tas ātri uzpūš liesmas cilvēka augumā, un uguns rūkdama traucas pa pļaviņu, aprīdama arī pāris vientuļas priedītes. Gaisā uzspurdz izbijušies putniņi... žēl, ka nav akmens pie rokas. Zibenīgā ātrumā liesmu zobeni aizskrējuši pāri pļavai līdz pat bomžu būdai un sāk to kapāt. Liekas, ka tur neviena nav, klusums... tikai uguns sprakšķi un dobja liesmu rūkoņa. Skaisti, ellīgi skaisti deg.. Spēcīgi. Lai sadeg visi riebīgie gliemeži, kuriem vasarā sanāk uzkāpt virsū, un kuri tik pretīgi kraukšķ zem kājām! Lai sadeg indīgās skudras - mīzenes, kuras vasarā neļauj apsēsties zālē, salien aiz biksēm un kož maigajās ķermeņa daļās. Lai sadeg!

Tā pie sevis prātodams, velku atkal no kabatas spičku kasti, lai laistu uguni liesmu neaizsniegtajā pļavas daļā, bet iztraucē troksnis. Atsprāgst jau pamatīgi liesmu pārņemtās bomžu būdas durvis... Izveļas dūmu mutulī tīts stāvs, sēc un klepo, dažus soļus streipuļo, tad nokrīt. Brīdi kārpās, nesakarīgi īd... īdēšana pāraug spiedzienos un pašu elles dziļumu cienīgās vaimanās... Liesmas laiza bomzeni, bet šī vairs nekustas. Šito es nebiju paredzējis... Labi, ka neviena nav tuvumā, neviens mani neredz. Laikam vajadzēs manīties prom.

Atskan sasista stikla šķindoņa, uz manu pusi vērstais būdas logs ir vaļā, pa to līdz pusei izspraucas vīrietis "labākajos gados". Viņš skatās uz mani trulu, dzēruma un dūmu aizmiglotu skatienu, raujas uz āru, bet logs ir par šauru. Viņš skatās uz mani, kaut ko kliedz, bet es izliekos, ka krieviski nesaprotu. Viņš kliedz skaļāk, raustās un grozās šaurajā logā, bet es caur liesmām viņu vairs skaidri nevaru saskatīt. Ja kas - varēšu teikt, ka liesmas bij lielas, neredzēju, liesmas bij skaļas, nedzirdēju. Vienkārši garām gāju.. a kas? Nevar garām iet? Es tikai pastaigājos, ko jūs mani pratināt? Jā - tā es teikšu.

...Eh, nu pārāk šausmīgi viņš kliedz, iešu prom, dedzināšu citur. Tur, kur citi nevazājas, kur citi neceļ savas draņķīgās būdas un nekliedz caur liesmām, kad es eju garām, spičkas kabatā paslēpis... eju, pie sevis dungodams - "Lai sadeg riebīgie gliemeži, lai sadeg draņķīgās mīzenes, lai sadeg!"

Liesmu rūkoņu un kliedzienus pamazām noslāpē attālums un jaunas domas manā gaisīgajā galvā... Garām pabrauc pažarnieki. Laikam kaut kur deg...

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form