Skaists ir kliedziens. Tas taču ir skaisti, ja tu vari kliegt un nevienam par to neatskaitīties.

- Kādēļ tu kliedz?

Kāda nejauša garāmgājēja mēdza jautāt Pērkona dēlam.

- Man ir dota balss, kādēļ gan to neizmantot?

Nejaušā garāmgājēja tikai nopūtās un turpināja savu nejaušo ceļu.

Pērkona dēls turpināja kliegt. Kliedzins bija skaists. Skaļš, skanīgs un neaptverami salds, tas dzinās cauri mazajām šūniņu spraugām manā prātā.

- Kliedz! Kliedz! Kliedz! Kliedz! Kliedz!

Es izliku savu balsi uz āru. Es kliedzu tāpat kā Perkona dēls. Pērkona dēls apklusa. Pie manis piegāja nejauša garāmgājēja:

- Kāpēc tu kliedz?

Viņa man jautāja.

- Es dzenu savu balsi pāri viļņiem.

Nejaušā garāmgājēja nopūtās un turpināja savu nejaušo ceļu.

- Kliedz! Kliedz! Kliedz! Kliedz! Kliedz!

Es atkal izliku savu balsi uz āru. Es atkal kliedzu tāpat kā Perkona dēls iepriekš. Un kliedza. Kliedza mana piere, kliedza mans papēdis. Kliedz arī Tavs elkonis un Tavs zods. Mēs kliedzām abi kopā, lai gan patiesībā mūs bija daudz. Es vairs neatšķiru savu papēdi no Tavējā. Es neatšķiru Tavu elkoni no savējā. Mēs kliedzam. Abi.

Pērkona dēls sameklēja nejaušo garāmgājēju.

- Kliedz!

Un viņa kliedza.

Mēs ar Tevi klusējām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit