Dabas aizstāvji uztraucas par pašvaldības ieceri izbūvēt meža ceļu pie Pāvilostas Pelēkās kāpas  (36)

Braucamā stiga atrodas vairāku simtu metru attālumā no dabas lieguma Pāvilostas pelēkā kāpa. Pāvilostas pašvaldība ar Latvijas Valsts mežu (LVM) finansiālu atbalstu iecerējusi stigu padarīt par skriešanas un slēpošanas trasi vietējiem iedzīvotājiem, par labi izbraucamu ceļu makšķerniekiem un atpūtnieku pievilināšanas objektu ziemā.

Lai to īstenotu, daļu ceļa iecerēts nobērt ar skaidām, otru daļu – ar granti, izveidot nelielu grantētu automašīnu stāvlaukumu, tuvumā novietot pāris soliņu, galdu un atkritumu urnu. Tomēr vietējie dabas aizstāvji neļauj piemirst pērnā gada Satversmes tiesas (ST) spriedumu, kurā norādīts uz pelēkajai kāpai piegulošu teritoriju īpašiem izmantošanas nosacījumiem un ierobežojumiem un Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrijas (VARAM) konceptuālo atbalstu Zaļkalna mežam noteikt vietējās nozīmes īpaši aizsargājamās dabas teritorijas statusu.

Pašvaldības vadītājs Uldis Kristapsons laikrakstam norādījis, ka mežā jau ir iebraukāta stiga un tas, ko paredzēts darīt, ir uzlabot tās segumu.

Arī Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Ērika Kļaviņa laikrakstam skaidrojusi – ja ir ceļš bez zīmes un skaidri redzams dabā, tādu var izmantot un braukt.

Biedrības Zemes draugi pārstāve Guna Grimsta gan iebilst, ka, izveidojot ceļu un stāvlaukumu, slodze uz teritoriju palielināsies. Bioloģe Lelde Eņģele laikrakstam uzsvērusi, ka būtiski ir skatīties uz ceļa lietderību un ko tas nes līdzi – uzbērt granti neesot nekas slikts, bet ir risks, ka var palielināties apkārtnes izbradāšana un piesārņojums.

Latvijas Dabas fonda (LDF) izstrādātajā Pāvilostas pelēkās kāpas dabas aizsardzības plānā ieteikts nodrošināt Zaļkalna meža masīvam atbilstošu aizsardzību, piemēram, kā dabas pamatnei, kā vietējās nozīmes īpaši aizsargājamai dabas teritorijai, veidojot bioloģiski, vizuāli un kultūrvēsturiski vienotu – kompleksu – dabas teritoriju.

Satversmes tiesa, pērn izskatot lietu par Pāvilostas teritorijas plānojumu, spriedumā norādīja, ka īpaši izmantošanas nosacījumi un aprobežojumi var attiekties ne tikai uz pašu kāpu, bet arī uz tai piegulošajām teritorijām.

Dabas aizsardzības pārvaldē (DAP) skaidro, ka krasta kāpu josla, kas tiek stingri aizsargāta, ir 300 metru plata, savukārt piecu kilometru platumā ir Baltijas jūras aizsargjosla, kur dažādās vietās var būt atšķirīgi saimnieciskās darbības ierobežojumi.

Turklāt stiga ved nevis līdz jūrai, bet līdz kādai privātmājai, un ir risks, ka īpašnieks var liegt no stāvlaukuma pa taisnāko taku doties uz pludmali. LVM Dienvidkurzemes mežsaimniecības vadītājs Olafs Jākobsons laikrakstam norādījis uz vietējās varas apgalvojumu, ka pieejamība jūrai tur ir. Tomēr, skatoties kartē, viņš atzinis – no stāvlaukuma līdz jūrai īsākais ceļš ved pāri privātajai teritorijai.

Par ieceri sākts runāt pērn – LVM piedāvājuši pašvaldībai veikt rekreācijas iespēju uzlabojošu projektu. Pašvaldība tam labprāt piekritusi un nākusi ar projekta priekšlikumu, kas ietver arī minēto ceļu un stāvlaukumu. Individuālais apsaimniekošanas plāns izstrādāts, piedaloties vairākiem LVM pārstāvjiem un vietējai varai.

Laikraksts atgādina, ka stīvēšanās ap būvniecību Pāvilostas pelēkajā kāpā sākās vēl 90. gadu beigās, kad tika uzbūvēta Kurzemes sēta, ko Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija 2002. gadā atzina par nelikumīgu. Turpinoties cīņai, 2007. gadā valdība, par spīti pašvaldības iebildumiem, noteica kāpai dabas lieguma statusu.