Roberts vienaldzīgi raudzījās cilvēku pūlī. Tik interesanti bija vērot, kā tie katrs dodas savās gaitās, iegrimuši pārdomās par dienā piedzīvoto. Daži no tiem steidzās mājup no darba pie saviem mīļajiem tuvajiem cilvēkiem, daži, kā jau piektdienas vakarā pieņemts, nedevās pie miera, bet meklēja dažādas izklaides vietas, kur aizmirsties… Visas ielas un kafejnīcas bija ļaužu pārpilnas. Debesīs vēl rotājās rietošā saule, kas sildīja viņa kailos plecus. Vakars bija silts un mierīgs.
Rebeka lūkojās Roberta acīs, vēlēdamās tajās saskatīt atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem, kas spītīgi bija sagrābušas visas viņas domas vairāku dienu garumā. Viņa zināja, ka kaut kas ir mainījies, bet tieši kas bija tas, kas lika šķēršļus viņu attiecībām??? Bija sāpīgi redzēt cilvēku, kuru viņa bija iemīlējusi vēl pavisam nesen un saprast, viņa to zaudē. Bija sāpīgi redzēt, ka attiecības izjūk tām vēl īsti nesākoties. Viņa dzirdēja sevi domās kliedzam: Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?
Rebeka ar elkoņiem atspiedās pret galda malu un ielika galvu tajās. Viņa baidījās no Roberta atbildēm, lai arī tās jau zināja.
Roberts centās būt atturīgs un vēss. Lai arī viņš dziļi sirdī jutās tikpat bezpalīdzīgs un nelaimīgs kā Rebeka, viņš nebija pieradis apkārtējiem parādīt savas sāpes, viņš prata tās tik veiksmīgi noslēpt, ka meitenei pat sāka šķist ka viss, kas noticis ar viņiem, puisim ir vienaldzīgs. Un tomēr… redzot Rebeku tā ciešam, viņa uzceltā siena pamazām sabruka un viņš nemanot apskāva nelaimīgo meiteni. Beidzot arī viņa acīs varēja saskatīt sāpes, kas vienlaicīgi mijās ar mīlestību…
Viss taču bija tik labi! Vēl pirms pāris nedēļām viņi abi bija kopā tik laimīgi! Nepagāja ne diena, kad viņi nedomātu viens par otru, bet šajā pat laikā bija noticis kas tāds, ko Rebeka nekad nesapratīs.
Roberts bija pieņēmis lēmumu - viņi nedrīkst būt kopā, lai arī zināja, ka Rebeka ir viņa sapņu meitene.
Roberts bija vienkāršs puisis. Simpātisks, muskuļots vīrietis. Lai arī viņš sevi raksturoja kā nelieti, Rebekas acīs viņš bija ļoti labsirdīgs un mīļš cilvēks, jo šīs īpašības jau auztin audās no viņa acu skatiena.
Rebeka bija dažus gadus vecāka sieviete. Viņa nebija skaista, bet ļoti simpātiska. Katru dienu viņa manīja, kā vīrieši atskatās uz viņu. Rebeka bija pēc savas būtības vienkārša, emocionāla un ļoti sievišķīga būtne.
Rebeka ieskatījās puisim dziļi acīs, pārmeta kreiso kāju pāri labajai, sakrustoja rokas uz krūtīm un uzsāka sarunu. Sarunu viņa vēlējās iesākt, paskaidrojot Robertam, kā viņa jūtas…
"Es tevi nesaprotu! Ja esmu kļuvusi tev vienaldzīga, tad kāpēc tu man to nesaki??? Kāpēc tu ļauj man veltīgi cerēt, ka kaut kas mainīsies un vienīgais šķērslis mums ir tikai un vienīgi tava aizņemtība - es domāju, tavs darbs un sporta zāle? Es zinu, ka tas tā nav, jo arī agrāk mums abiem bija darbs un arī agrāk sports tev bija pirmajā vietā, bet laiks, kuru veltīt man, tev atradās. Vai tie bija tikai tukši vārdi, kuriem es kā muļķe pieķēros, kad sacīji, ka esmu tev nozīmīgākā sieviete pasaulē?"
Roberts raudzījās stingri un noteikti meitenes acīs. Sākumā viņš centās izvairīties no atbildēm, bet vēlāk saprata, ka tikai ar patiesām un godīgām atbildēm, viņš spēs izkliedēt Rebekas naidīgumu pret šo radušos situāciju.
"Viss nenotiek dzīvē tā kā mēs vēlamies." sacīja Roberts. "Bieži notiek tā, ka ne viss, ko mēs gribam ir iespējams. Jā, tie nebija tikai vārdi, kad sacīju, ka esi sieviete, par kādu vienmēr es esmu sapņojis. Jā, ja vien mana dzīve būtu iegrozījusies savādāk, tu būtu sieviete ar kuru es vēlētos būt kopā visu savu atlikušo mūžu, bet viss nav tik vienkārši, kā, varbūt, no malas izskatās."
Rebeka uzmanīgi klausījās un neko nesaprata. Kas tad varēja būt tāds, kas liedza Robertam tiekties pēc laimes, iegūt sev sievieti, kuru dievina???
"Tu tikko kā ieguvi bakalaura grādu" Roberts turpināja. "Man savukārt nav nekādas izglītības. Vai tu būtu laimīga kopā ar tādu neizglītotu cilvēku kā es?" Rebeka vēlējās ko iebilst, bet Roberts neļāva, jo viņš vēlējās pats turpināt. "Es zinu, ka es tev neesmu piemērots!"
Rebeka saskaitās. "Pirmkārt, ar kādām tiesībām tu manā vietā izlem, kas ir un kas nav man piemērots!? Tad jau uzreiz labāk saki, ka es neesmu piemērota tev! Ka tev ir vajadzīga blakām savādāka sieviete! Un ko tu tur runā par izglītību!? Ja man būtu tik svarīga tava izglītība, pirmais, ko tev pajautātu, kad sākām tikties, lai tu parādi man savu vidusskolas diplomu!"
Roberts sāka smieties par šādu atbildi. Laikam jau arī taisni to viņš visvairāk mīlēja meitenē - viņas prasmi atbildēt un rīkoties tā, kā parasti nemēdz sievietes rīkoties.
Puisis piesardzīgi paskatījās meitenē, pasmaidīja un turpināja… "Vai drīkst turpināt???" Kad meitene ar smaidu uz lūpām piekrītoši pamāja ar galvu, Roberts sāka skaidrot tālāk.
"Pēc pāris gadiem, ja nemelo ārstu diagnoze, es jau sēdēšu invalīda krēslā. Vai zini, es tev varu tagad droši sacīt - es nebūšu tas, kas tur sēdēs, jo manis tad vairs nebūs!"
Meitenes sirds salēcās no sāpēm. Viņa nespēja pieņemt domu, ka viņas mīļotais varētu ko tādu izdarīt - aiziet no šīs dzīves…
"Man nekad nebūs ģimenes. Nekad! Man nebūs bērnu, jo es to nepieļaušu! Kāda jēga man radīt bērnus, ja es viņus nevarēšu uzturēt? Labākajā gadījuma savā nākotnē es sevi redzu vienu vai arī tādu kā tie puiši" un viņš norādīja uz bariņu jauniešu, kuri sadzērušies sēdēja zālē un gvelza rupjības. Pēc skata viņi atgādināja topošos cietumniekus.
Rebeka nezināja, ko sacīt. Pēc Roberta intonācijas varēja saprast, ka viņš ir izlēmis un, ka lēmums nav grozāms. Meitenei ļoti sāpēja, ka tik mīļš un jauks cilvēks tā noraksta savu dzīvi. Viņa bija gatava upurēt sevi un savu nākotni, lai tikai būtu kopā ar šo cilvēku, bet viņš to nevēlējās… Viņš vēlējās palikt viens…
Viņi šķīrās kā draugi… Īss, lietišķs, bet tai pat laikā mīlestības un sāpju pilns bija viņu pēdējais skūpsts…
Ir sāpīgi atzīt, bet tāda ir realitāte - ne viss, ko gribam, ir iespējams, bet varbūt tomēr ir??? Varbūt mums tikai ir vairāk jātiecas un jātic labajam???
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
