Šis ir nomācošs vakars. Jau simtiem gadu krēslo, bet nakts joprojām nesatumst. Bez skaņas ēnas dzīro netraucētas. Vien kāda dreboša klimst un nerod sev miera. Nāk pie manis parunāt. Trīsot pelēkā mijkrēslī, klusi mulst līdzās. Tai bail no citām ēnām. Ilgus gadus slēpās aiz netīrā spoguļa, līdz atgriezās telpā vēl vairāk sajukusi kā pirms pazušanas. Tā nepaskaidro, kāpēc pameta vientulību… Tomēr jūtu, ka sirdī saprotu. Vismaz nojaušu, jo arī es slēpjos, un brīžiem plosa alkas atgriezties.
Ikviens ēnas mirkļiem izrunātais vārds iesūcas zem ādas, nav sadzirdams gluži kā Mēness aptumsums. Tas sajūtams, un ir neglābjami postošs. Asinis aizplūst baiļu melnas. Saindētas bezcerības pelēkuma, šaubu nedrošības.

Jāatdzimst. No senseniem laikiem uz plaukta pie netīrā spoguļa glabātā žilete vēl vecuma neskarta, asa. Jānolaiž asinis, piedāvā ēna. Ārstniecība.

Šis vakars ilgst mūžību, tā šķiet. To nekas nespēj pārraut vai pārveidot. Baiļu ēna neatkāpjas. Dreb un nespēj apklust. Tik maz asiņu atlicis. Drīz zudīs samaņa, ja tā turpinās stāstīt. Ilgo gadu vientules dzīvē ēna daudz domājusi. Grib atklāt visu, bet vārdi ir gausi. Citur jau dzīves izdzīvotas, kamēr tā izrunā nākamo vārdu. Tā iznīcina lēni. Ēna jau pārdroši lūkojas acīs, tā jūsmo par manu nespēku, nevarību cīnīties par aizplūstošo dzīvību. Visbeidzot tā sajutusi ēnu varenību. Un man nav žēl. Vien mazliet sevis, ka jāpazūd kā ēnai pēc šaubu un nedrošības pārpildītās dzīves. Saprotu - tā bija ēnas dzīve, ko dzīvoju mijkrēslī, nesaredzot, neizjūtot, slēpjoties.

Tukšais gaidīšanas laiks zūd nebūtībā. Pēdējais pustumsas vārais glāsts. Nakts nepienāks.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit