Spokainas ēnas zvīļoja,

vilkači sačukstējās;

mana kumeļa augums trīsēja,

pakavus šķēla zibens.


Tālāk neko neatceros

kādēļ atmiņa zuda –

zīda palagos modos

blakus – pudele ruma..


Pie velna! ragana mana,

tev taču mūžam nav gana!

ne bultās, nedz važās, grožos,

bet atkal jau tavās rokās.


Tu smejies? – es neprotu..

tev čūskas, man – Laimdota..

tik allaž abiem kopīgā

sīvā cīņa mūžīgā:


tas melnā un baltā duelis –

mūsu abu liktenis;

jau šāvienam paceltu roku, mulstu:

kur tāda daile rod naida kultu?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit