Man ir apkarojamo īpašību saraksts. Paštaisnums. Pārspīlēta pašapziņa. Pašapliecināšanās uz citu rēķina. Prasības pret citiem. Vēlme nosodīt. Sašust par citu nezināšanu. Piekasīties pie sīkumiem. Un attīstāmo īpašību saraksts. Iecietība. Sapratne. Līdzcietība. Mīlestība. Atvērtība. Vēl arī jāiekaļ virkne svešvārdu.
Pašapziņa ir tāda viltīga lieta. Latviešiem, jo īpaši Latvijas sievietēm, tās pietrūkst. Apziņa un pārliecība, ka līdzcilvēku cieņa tev ir automātiski garantēta. Tas ir, es nezinu, padomju vai mūsu ilggadīgais dzimtcilvēku mantojums, kas iespiedis apziņā/zemapziņā domu, ka ikviens no mums, automātiski un beznosacījuma, it kā nav pilnvērtīgs un cienāms cilvēks. Un no tā arī tālāk rodas tās bezjēdzīgās ārišķības, pašapliecināšanās, vēlmes izlekt, kaut vai ar lielākajām krūtīm Latvijā. Bet no pašapziņas un pašcieņas līdz augstprātībai un iedomībai ir tik mazs solis - pat nepamanīsi un tu jau esi otrā pusē. Citiem par apsmieklu.
Protams, šai situācijai ir arī otra galējība, kad atsevišķi indivīdi (poliklīnikas reģistratūrā, universitātes sekretariātā, kulinārijas kasē vai sabiedriskajā transportā) nez kāpēc domā, ka tieši tu esi tas mazais ezītis, uz ko viņa kārtīgi izkliegsies, tādā veidā ceļot savu apziņu par savu sociālo statusu/varas pozīciju. Man parasti par to paliek skumji.
Šobrīd starp maniem sevis uzlabošanas plāniem ir virkne svešvārdu ielāgošana, kā metamorfoze, denaturācija, mitoze, sublimācija, trepanācija, komplementaritāte, ekstrapolācija utt. Es slikti atceros svešvārdus. Pēc vairākkārtējas iekalšanas es, protams, kaut ko atceros, bet ar ikdienā satiktiem svešvārdiem man bieži ir grūtības. Laikam jādara kā Selindžera stāsta varonim Tedijam - ikdienu blociņā jāieraksta visi tie vārdi, kuru nozīme jānoskaidro un jāielāgo.
Vēl es cīnos ar sevi attiecībā uz prasību uzstādīšanu pret tuvajiem cilvēkiem. Tagad es saprotu, ka neapmierinātības par citiem cēlonis ir tikai viens - manas kā priekšnosacījums uzstādītās prasības. Un tas ir bezgala idiotiski - pieprasīt no citiem, lai viņi atbilst kaut kādam tavam priekšstatam par viņa statusu tavā tuvo cilvēku lokā. Tavam stulbajam rāmim par to, kādam katram jābūt. Tēvam. Mātei. Brālim. Vīram. Draudzenei. Draugam. Paziņai. Un, protams, neviens tai tavā sasodītajā rāmī, sasodīts, neparko nav iespiežams. Un tu esi bezgala nelaimīga. Un kāpēc? TĀPĒC, KA TEV IR NEREĀLAS PRASĪBAS!!!!
Un galu galā mēs pukojamies un esam nelaimīgas dēļ tā, kā mums nav, bet pilnīgi nenovērtējam to, kas mums ir. Gaidām, kad citi piepildīs kaut kādas tikai mums zināmas vēlmes un prasības, bet nenovērtējam to, ko citi mums jau sniedz, jo tas varbūt neatbilst mūsu iepriekš uzstādītajam rāmim.
Mēs paši ejam pie cilvēkiem kā sažņaugtas dūres un tad brīnāmies, ka tas otrs cilvēks mums pretī neatveras. Bet abpusēji atvērties un izbaudīt šīs atklātās, atvērtās, nepiespiestās, cilvēcīgās, sirsnīgās attiecības ir tāda laime. Tev tikai jāatveras.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
