Man, kā jau daudziem padomju laikos, skolā bija zobārsta kabinets. Tas atradās aiz sienas blakus angļu valodas kabinetam. Kamēr mēs mācījāmies angļu valodu, no blakus kabineta reizēm bija dzirami kliedzieni... Reizi gadā visiem vajadzēja iet pie zobārsta, tā alfabēta kārtībā pēc kārtas visus izsauca. Jo aizvien tuvāk nāca mana kārta, jo lielākas šausmas mani pārņēma. Un tā bija visiem, jo tā ārste bija vienkārši brutāla.
Briesmīgākais gadījums bija ap gadiem desmit divpadsmit, kad daktere ar to seno laiku lēno urbi ņēmās pa manu sāpošo zobu. Sāpēja briesmīgi, es vienkārši raudāju un viņa uz mani kliedza, lai es beidzu bimbāt, ko es te vispār izliekos, tik ļoti jau nesāp utt. Vienreiz viņa man arī ieurba vaigā. Jāsaka gan, ka pirms kādiem septiņiem gadiem arī viena modernā zobārste man ieurba augšlūpā. Sasmērēja ar zeļonku, kuru man pat bezpalīdzīgajā bērnībā neviens nekad ne uz vienu brūci nav zieķējis virsū, jo es izrādīju aktīvu pretestību pret to zaļo draņķi. Galu galā skats bija grandiozs - divreiz lielāka uzpampusi augšlūpa zilzaļā krāsā. Un tādai man vajadzēja iet uzreiz uz darbu. Tagad jau smieklīgi, bet toreiz man to zobārsti mazliet gribējās nožmiegt.
Vēl es pilnīgi nespēju saprast dažu zobārstu nevēlēšanos iespricēt papildu anestēziju, ja ar pirmo ir par maz. Tā vietā viņi saka, nu, vēl pavisam mazliet, lai paciešos, un urbjas tik tālāk, kaut arī briesmīgi sāp. Galu galā es taču par to anestēziju maksāju, nevis viņai man tā jāuzsauc.
Laimīgā kārtā pirms pāris gadiem man izdevās tikt pie lieliskas dakteres. Ļoti jauka, maiga un uzmanīga. Ja sāp, tad dabūju papildu anestēziju. Pirmo reizi mūžā piedzīvoju, ka zobu kanālu tīrīšana var būt nesāpīga, nevis briesmīgi ilga un šausmīgi sāpīga procedūra. Vienīgās nepatīkamās izjūtas bija tās, ka tā dzelzīša berzēšana gar zobu gāja caur kauliem. Pie viņas vajadzēja iet daudzas reizes, jo pirms tam panisko baiļu dēļ savus zobiņus nevienam dakterim nebiju rādījusi kādus piecus gadus.
Un pirmo reizi mūžā es gāju pie zobārsta, nemaz nebaidoties. Iepriekš vienmēr bija tā, ka dienā, kad jāiet pie zobārsta, man no bailēm vienkārši bija fiziski slikti un visu ceļu pie ārsta man bija jāapspiež vēlme ņemt pēdu. Dažkārt es pat izdomāju kādu ieganstu un zvanīju zobārstam, ka šodien nevaru tikt. Bet tagad pēkšņi izrādījās, ka ir iespējams pie zobārsta aiziet vienkārši tāpat, nu, kā aiziet pusdienās vai ciemos pie draugiem. Es arī ārstei pateicu, ka pirmo reizi mūžā eju pie zobārsta nebaidoties. Viņa par to bija ļoti priecīga.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
