Mana māte saka, ka dzīves jēga ir bērni. Tīri bioloģiskā skatījumā jau viņai taisnība - mēs piedzimstam tāpēc, lai turpinātu savu sugu. Tomēr no manas, kā apzinātas un domājošas personas puses skatoties, tas rada milzīgu atbildību, jo sanāk, ka es un mani brāļi esam mūsu mātes dzīves jēga. Un tad automātiski rodas jautājums, vai mēs esam attaisnojuši savu vecāku vēlmes un gaidas un dzīves plānus? Un vai man sava dzīve jādzīvo, lai piepildītu savas mātes vīziju par pilnvērtīgu dzīvi? Es tomēr balsotu par savu vīziju par MANAS dzīves jēgu un piepildījumu. Tas, protams, neizslēdz bērnus (patiesībā man bērni ļoti patīk, reizēm pat vairāk nekā pieaugušie), bet es nedomāju, ka pēcnācēju laišana pasaulē ir manas dzīves vienīgā jēga. Bioloģiskā varbūt, bet vienīgā un absolūtā?
Agrākā jaunībā manas domas par svarīgākajām lietām dzīvē droši vien būtu bijušas savādākas - pašapliecināšanās, citu respekts, atalgojums un karjeras izaugsme. Bet tagad svarīgāk liekas dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu un būt patiesai, pirmām kārtam pašai pret sevi. Protams, ja man būtu bērns, vai vairāki, tagad svarīgākais būtu finanšu stabilitāte un manas spējas nodrošināt viņa vajadzības.
Nesen piedzīvoju labu apliecinājumu tam, cik svarīgi ir dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu. Redzēju uz ielas cilvēku pāri, kas reiz mani ir uzmetuši un no tā laika nav kontaktējušies. Un tā mēs stāvējām uz Čakenes, katrs savā krustojuma pusē. Un tie ļautiņi, ieraugot mani, metās bēgt. Un es pateicos liktenim, ka man ir pieticis prāta dzīvot tā, lai uz ielas man nebūtu jābēg no agrākiem draugiem un paziņām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
