tik zaļš,
tik pārspīlēti zaļš,
ka roka neceļas,
lai cirvi ņemtu
un ceļu tajā
cirstu.
Tik klaja
ir šī
spekulācija.
Šī zilā debess
tukša ir,
tik ļoti, ļoti tukša;
ar duci zvaigznēm,
kam gan pietikt var,
ja gribas mākoņus
ar pieri skart.
Tik nepamanāms
ir šis
pārpilnības māns.
Šī pasaule
svin bezgaumības svētkus
ar apgarotu sejas izteiksmi
un mantkārībā mirgojošām acīm;
iet klonu bataljoni
taisni debesjumā iekšā,
ap galvu zvaigznītes
no viltus zelta mirdz,
un katram kabatā ne sava vairs,
bet gabaliņš no kopistiskās sirds.
Tik skaists
šis pasākums,
tik skaists
šis beigu sākums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
