Pagultē noslēpta, nevajadzīga
Spēlējot daudzām dzejnieku rokām,
Nodilusi pat resnākā stīga
Kā maigi blāva mēnessgaisma
Guļošā sejā skumji Tu spīdi,
Bet diena, kad atnāk nemanāmi,
Tu nespēj kavēties vairs ne uz brīdi
Kā cerības čuksti mirstošā ausīs
Tavi vārdi – tik banāli skaisti,
Un Tu tikai smaidi, kaut labi zini,
Tavi slimnieki - pasaules slaisti
Kā bērns, kas saplēsis puķu vāzi
Tu izmisīgi citu vainīgo meklē
Tev galvā skan tavas mātes vārdi
-Par saviem grēkiem Tu nokļūsi peklē
Kā kails koks pašā parka vidū
Tu bezcerīgi kaut ko gaidi
Un pat naktīs Tu nemāki iemigt
Tavās ausīs skan ielu vaidi
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
