Attēls: Ervin Bacik

Labklājības ministrijas priekšlikumi par vecāku pabalsta ierobežošanu strādājošajiem vecākiem ir uzskatāmi par valdības kārtējo mēģinājumu ekonomisko krīzi pārlikt uz sieviešu un bērnu pleciem. Un šajā gadījumā nav pat svarīgi, par cik procentiem pabalsts tiks samazināts – 25, 50 vai visiem 100.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pirmkārt, tas ir vienkārši negodīgi. Pabalsts tiek maksāts tikai no oficiāli deklarētās algas, par kuru godīgi maksāti nodokļi. Likumsakarīgs jautājums: kādēļ tad vispār mēs maksājam sociālo nodokli, ja mums ir liegts izmantot sociālās garantijas? Pārmetumi par to, ka pusē gadījumu pabalsts tiek noformēts tēvam, arī ir pilnīgi lieki. No vecāku pabalsta ģimenes tiešām nekļūs bagātas, savukārt tas, ka vīrieši joprojām saņem vidēji lielāku algu, liecina tikai par faktisku dzimumu nevienlīdzību mūsu sabiedrībā un neko vairāk. Bērna piedzimšana nav noziegums, par ko ģimenes būtu jāsoda ar trūkumu!

Otrkārt, samazinot pabalstu strādājošiem vecākiem, sievietes tiek mākslīgi izspiestas no darba tirgus. Arī līdz šim Latvijas sabiedrībā sievietes kā savas jomas profesionāles pārsvarā gadījumu tika vērtētas zemāk nekā vīrieši. Sieviete pat valstiskā mērogā pirmkārt tiek uztverta no patriarhālā skatu punkta: kā ķermenis izklaidei un pārdošanai, kā dekorācija, kā mašīna reprodukcijai. Tikai ar šādu skatījumu var ienākt prātā samazināt vecāku pabalstu strādājošai sievietei. Šādā veidā ar ekonomiskām metodēm tiek veicināta sieviešu palikšana ārpus darba tirgus.

Ja bērna pirmā gada laikā nestrādāt ir sievietes pašas brīvprātīga izvēle, tad tās, protams, ir viņas tiesības, bet kategoriski nav pieļaujams sievieti piespiest uz šādu soli. Jāatceras, ka reproduktīvais vecums un aktīvākais karjeras veidošanas posms sievietes dzīvē faktiski sakrīt. Politika, kas savā būtībā vēršas pret strādājošu un bērnus audzinošu sievieti, ir galvenais iemesls, kāpēc sievietes augstākajos līmeņos ir mazākumā visās nozarēs, kurās nepieciešams pēctecīgs darbs bez lieliem pārtraukumiem - zinātnē, valsts pārvaldē, uzņēmumu vadībā. Ja zemākajos līmeņos sieviešu skaits bieži vien pat ir lielāks nekā vīriešu, tad augstākajā līmenī sieviete, kurai ir izdevies apvienot karjeru ar vairāku bērnu audzināšanu, ir uzskatāma par retumu. Un parasti tas tiek sasniegts ar pārcilvēcisku darbu, negulētām naktīm, uz izcila talanta un sabeigtas veselības rēķina.

Acīmredzams, ka esošā pabalstu sistēma ir kropla. Pašreizējais vecāku pabalsts ir atbalsts vecākiem, kam ir bērns līdz gada vecumam. Pēc tam nav NEKĀ - nav bērnudārzu, nav profesionālu aukļu dienestu par pieejamām cenām.

Līdz ar to ideālā variantā patreizējo krīzi varētu izmantot kā iespēju, lai sakārtotu sistēmu. Proti: nodrošinātu pirmskolas aprūpes iespējas bērniem no gada vecuma, nodrošinātu sabiedriskā transporta pieejamību starp apdzīvotām vietām un institūcijām laukos. Un tikai tad varētu visiem vecākiem, tai skaitā strādājošajiem, kas audzina bērnu līdz gada vecumam, izmaksāt vienāda apmēra pabalstu, kas segtu bērna vajadzības, tādējādi veicinot sociālo līdztiesību.

Sievietes ir puse no sabiedrības. Nav iedomājama mūsdienīga, attīstīta sabiedrība, kurā ar tādiem vai citādiem līdzekļiem sievietes būtu izslēgtas no valsts pārvaldes, ekonomikas un sociālajām aktivitātēm. Nevar būt ilgtspējīga arī tāda sabiedrība, kurā sievietei jāizdara izvēle - audzināt bērnus vai veidot karjeru.

Šāda sabiedrība ir nolemta izmiršanai un degradācijai. Tāpēc nav saprotams, kas ir šādu Labklājības ministrijas projektu pamatā - politiska tuvredzība un nespēja domāt valstiskās kategorijās ilgtermiņā, vai arī vēlēšanās nodarīt apzinātu kaitējumu sabiedrībai un valstij... 

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form