Kā pastarītis

Es brienu pa sava intelekta takām

Vairāk jau pienākuma dzīts

Eju kur deguns rāda

Kā nelaime manā ādā

Iemiesojusies sveša dvēsele

Kas nespēj atbildēt

Kuru ceļu man iet

Vai lēnām gar domu fasādes paneļiem skriet

Vai pār trakojošo ideju straumi lēkt

Nepaspēt

Nobremzēt pirms pasaules gala

Vai izbēgt no atkušņa sala


Likt gulēt savu galvu grasos

Un kājās atpūtas čības aut

Un ceļot caur pasaules tīmekļa atzariem

Lai cita emocionālo līdzsvaru varu graut


Es esmu sajucis prātā

Tāds ir citu jukušo vērtējums

Bet es domāju nedaudz savādāk

Tas nav prāta sajukums

Tā ir prāta apgaismība

No cita skatu leņķa pasauli tvert

Tā ir iespēja no glāzes otras puses dzert

Tā ir iespēja pateikt citiem ko vēlos

Un brīvības solis neordinārs

Un vienalga, vai pasauli sagraut taisos

Vai piedzimt kā sūda aptiekārs

Es neapskaužu citus

Jo man ir sava vērtību skala

Mans mājoklis

Manu iedomu radīta ala

Es esmu laimīgs

Lai arī citu acīs jucis

Es no mietpilsoniskās garlaicības

Caur, jūsu acīm, vājprātu

Esmu izsprucis

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit