F.Gordons: Savā ziņā Izraēlai un Latvijai ir līdzīgas problēmas, tomēr es gribētu sākt ar nelielu atkāpi. Vēl padomju laikā antikvariātā nopirku 19. gadsimtā pie Stefenhāgena Jelgavā izdotu, Jura Alunāna rediģētu ģeogrāfijas grāmatu. Tur stāstīts par dažādām pasaules zemēm un beigās pieminēta "tā svētā zemme", kā tolaik pieņemts – ar diviem "m". Un tur tāds teikums: "Kur žīdi tāpat kā visur pasaulē kā svešinieki apkārt klīst." Tas bija viens no iemesliem, kas mani pamudināja pārcelties uz Izraēlu.
Politiskā cionisma pamatlicējs Teodors Herclers savulaik rakstīja, ka ebrejiem jābūt tādai valstij, kas būtu tikpat ebrejiska kā Francija ir franciska. No sevis varētu piebilst, ka tāpat kā Latvijai jābūt latviskai. Ariela Šarona politika bija vērsta uz to, lai saglabātu Izraēlā ebreju demogrāfisko pārsvaru. Tas pamudināja premjeru "pagriezt stūri" un revidēt politiku, kas balstījās uz sīko apmetņu dibināšanu arābu biezi apdzīvotajās teritorijās. Tā bija Izraēlas kļūda, ka šādas apmetnes tika veidotas, lai gan tas it kā balstījās uz drošības apsvērumiem, lai pasargātos no agresīvas Palestīnas valsts izveidošanās. Taču drošību tas nav nesis. Šobrīd Izraēla ir aizgājusi no Gazas sektora, atbrīvojoties no pārraudzības pār 1,3 miljoniem arābu. Jau ir kļuvis vieglāk.
Ir svarīgi, lai ebreji Izraēlā būtu vismaz 75% no visiem iedzīvotājiem, citādi pamattautas izdzīvošana ir apdraudēta. Divkopienu valsts Izraēlā nav vajadzīga, tāpat kā nav vajadzīga Latvijā.
Bet Izraēlā šai Šarona aizsāktajai politikai netrūkst arī pretinieku?
Lielākā sabiedrības daļa atbalsta Šaronu. Pretī "spurojas" apmēram 20 – 30 procenti. Šobrīd ir jautājums, vai iesāktais tiks turpināts arī tad, ja Šarons veselības stāvokļa dēļ vairs nav politikā. Izskatās, ka virziens tiks saglabāts. Pašreizējais premjera amata pienākumu izpildītājs Ehuds Olmerts, lai gan piesardzīgi, ir licis to saprast.
Pēdējo aptauju rezultāti liecina, ka Šarona veidotā partija "Kadima" ir saglabājusi savu popularitāti. Martā paredzētajās Izraēlas parlamenta vēlēšanās tai ir izredzes iegūt 43 no 120 deputātu vietām. Tad tā būs lielākā frakcija. Iespējams, tā bloķēsies ar Darba partiju, kas vēlēšanās varētu iegūt 21 deputātu mandātu. Tas jau būtu vairāk nekā puse no visām parlamenta balsīm, kas ļautu "Kadima" veidot valdību un turpināt Šarona kursu.
Taču līdztekus partijām Izraēlā ir arī pilsoniska iniciatīva, kas atbalsta ebreju apmetņu likvidēšanu arābu teritorijās. Tā ir ārpusparlamenta kustība un neatbalsta ne "Kadimu", ne kādu citu partiju. Iniciatīvas nosaukums "Hamifkad haleumi" tulkojumā nozīmē "Nacionālā junda". Šķiet, šis nosaukums varētu būt diezgan tuvs arī nacionāli noskaņotu latviešu ausij. Man tas pat mazliet atgādina nupat par partiju pārtapušās "Visu Latvijai!" nosaukumu. "Hamifkad haleumi" aicina visus, kas grib saglabāt Izraēlu kā ebrejisku un demokrātisku valsti, parakstīties zem uzsaukuma. Viņi piekrīt, ka palestīnieši veido savu valsti, taču uzsver, ka tai nedrīkst būt smagie ieroči – lidmašīnas, tanki. Palestīnai bruņotie spēki varētu būt vienīgi kārtības uzturēšanai.
Šo iniciatīvu, kas jau savākusi ap 250 000 parakstu, no Izraēlas puses vada Ami Ajalons – bijušais iekšējā drošības dienesta vadītājs, par kura patriotismu nevar būt šaubu. No Palestīnas puses to vada profesors Sari Nuseiba – ļoti cienījams cilvēks, kas pieder senai palestīniešu dzimtai. Palestīniešu pusē gan šai iniciatīvai atbalstu iegūt ir grūtāk, jo plašas masas ir sarūgtinātas un atriebīgas, taču to atbalsta arābu inteliģence – ārsti, advokāti. Svarīgi, ka gan vienā, gan otrā pusē šo darbu uzņēmušies godprātīgi cilvēki, kuriem nevar pārmest patriotisma trūkumu.
Vai, dzīvojot Izraēlā, daudz nākas dzirdēt par Latviju? Rīgā par sevi itin bieži atgādina nacistu mednieks Efraims Zurofs...
Man prieks par to, kā attīstās Latvijas un Izraēlas attiecības, un, par laimi, viss netiek reducēts tikai uz holokaustu un Rumbulu. Ir pozitīvas tieksmes. Es esmu viesojies Latvijas vēstniecībā Izraēlā, kuru šobrīd vada Kārlis Eihenbaums, Viņš daudz stāstīja par ekonomisko sadarbību, piemēram, ka tiek eksportētas "Laimas" šokolādes. Taču vēstniecībā interesenti var uzzināt, ka Rainis neilgi pirms nāves 1929. gadā apmeklēja Palestīnu un bija sajūsmā par jauncelsmes darbu, ko tur veic cionistu strādnieku kustība. Lai gan Raiņa brauciena mērķis bija apmeklēt vietas, kur darbojies Jāzeps un viņa brāļi, viņš tikās arī ar ebreju arodbiedrības pārstāvjiem, tikās ar nākamo Izraēlas pirmo premjeru. Pēc ceļojuma Rainis bija sajūsmā un veltīja daudz atzinīgu vārdu ebreju strādnieku organizācijām.
Tāpat interesants fakts Latvijas–Izraēlas attiecībās ir 30.gados Telavivā rīkotā starptautiskā izstāde, kur bija lieli panākumi Latvijas sviestam, konserviem un linu izstrādājumiem. Man patīk, ka Latvijas vēstniecība liek uzsvaru uz šīm pozitīvajām saitēm un arī mūsdienās cenšas veidot attiecības, tieši balstoties uz tām. Piemēram, presē bija ļoti pozitīvas atsauksmes par pērn rīkoto izstādi "Latviešu bērni zīmē sinagogas", ko atbalstīja arī Rīgas ebreju draudze un Izraēlas vēstniecība Latvijā. Ir arī izdots kalendārs ar šiem zīmējumiem.
Runājot par Latvijas ebrejiem, es nesen internetā uzdūros kādam rakstam, kura autors ir Boriss Tomahins – aktīvs Putina kritizētājs. Viņš raksta, ka daudzi Latvijas ebreji 1940.gadā atbalstījuši padomju okupāciju un ka tajā pašā ebreji tiekot vainoti arī šodien, un "krievu okupantu frakcijas vadītājs Saeimā ir Rīgas ebreju kopienas priekšsēdētājs Jakovs Pliners". Tā taču ir aplamība, bet šāda informācija cirkulē internetā. Tas noteikti nenāk par labu Latvijas ebrejiem.
Tomahins to raksta nezināšanas dēļ, taču sava vaina ir arī ebreju kopienai, kas nav pietiekami skaidri norobežojusies no Plinera, Giļmana un pārējiem. Problēma ir arī tā, ka ebreju kopienā laikam pietrūkst cilvēku, kas perfekti prot latviešu valodu. Tas izpaudās nesenajā paziņojumā, kur tika rakstīts par "Gerbertu Cukuru" un "Āraiša komandu". Uzreiz var redzēt, ka pārrakstīts no krievu valodas. Vai tiešām nevarētu uzrakstīt viedokli labā, literārā latviešu valodā? Kauns taču!
Vai, uzturoties Latvijā, var just, ka šis ir vēlēšanu gads?
Es ar interesi vēroju, kā darbojas Raivis Dzintars, un man viņa jaundibinātā partija liekas diezgan simpātiska. R. Dzintars ir nacionāli noskaņots, bet, cik man zināms, nekad nav atļāvies antisemītiskus izlēcienus atšķirībā no viena otra "nacionālista". Man liekas liels idiotisms, ka viņam tika pārmesta PSRS karoga sadedzināšana. Es pats labprāt būtu palīdzējis viņam sadedzināt šo karogu.
Es arī piekrītu "Visu Latvijai!" un izglītības ministrei Inai Druvietei, ka Latvijas vēsture skolās jāmāca kā atsevišķs priekšmets. Izraēlā tā jau sen tiek darīts – māca atsevišķi ebreju tautas vēsturi un pasaules vēsturi, un neviens par to nav šaubījies.
Es sekoju, kas tiek publicēts interneta lapā "latvians.lv", kuras veidotāji ir Nacionālās spēka savienības biedri, un esmu ievērojis, ka tur gan pret "Visu Latvijai!" izturas diezgan negatīvi. Iznāk, ka R. Dzintaru šobrīd "sit" gan no vienas, gan no otras puses. Diemžēl "latvians.lv" izmanto katru izdevību, lai tikai uzbruktu ebrejiem. Piemēram, reiz tur bija negatīvs raksts par Vācijas ārlietu ministru Jošku Fišeru, kurā uzsvērts, ka viņš ir ebrejs, laikam ar domu, ka Joška ir tas pats, kas Joske. Bet Joška Fišers ir cēlies no Ungārijas vāciešiem – Joška ir saīsinājums no ungāru Jozefs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
