close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
patiesā cieņā veltīts Mārim Melbārdim

Es neteiktu, ka es pamodos. Izplestais apvārsnis pārāk neatgādināja māju, tiesa, loga rāmji bija ielikti noplukušajā tramvajā, kas patrauca garām. Tramvajs ir ķīlsabiedrības pilnvarotā firma parādu piedziņai. Es nevis nepamodos, es apvēlos skujainā klajumā vēkšpēdu, un būtu es ticējis kaut kam, būtu piesaucis to. Bet jātnieki aiztrausās pār ceļu augstāk, apslaucījuši asiņainās bultas sniegā. Vienīgais, ko es tuvumā viegli varēju atrast bija putekļu salvete un tālāk miglā klavesīna taustiņi, kas ņirdza, kas smējās, kas spēlēja Bēthovena devīto. Es, kā bija norādīts pratināšanas protokolā, vairāk par vimanu būvi sniegotajos kalnos (ko es patiešām piepratu), mīlēju smērēt sviestmaizes ar desu un ar knipi šaut ārā pa logu domino kauliņus. Ducināja pērkons vai vilciens, vai tramvajs, vai vienkārši manā paladina uzsvārcī iezvanījās mobīlais. Nezinu. Bija tikai egļu vēris, sniegs, augstāk vasara, kas plauka noslaucītajās bultu vietās. Likās es dzimstu, bet es noteikti neteiktu, kas pamodos.

Domino kauliņš nokrita, tas ir, trāpīja, tas ir, atvainojiet, manifestējās, tas ir, noklusēja savu viedokli, trāpījis jātniekam pa muguru. Rūpīgi šūtā krusta vietā audeklā izveidojās 11 punkti. Kliedza pūce, un karenieka-kauliņa augšējā daļa saplūda ar nakti, leja turpināja jāt. Man bija bail, un no dotajiem skatuves rekvizītiem es izmantoju putekļu salveti. Cilvēki, kas izjauca manu māju un logus aizveda tramvajā, slēpās miglā. Es augu, bet es nemodos. Kāds bija man piezvanījis, man atlūzusī bulta bija kritusi un nospiedusi ok, un egļu mežs vai klusums, vai salvete veda aktīvu sarunu ar sagrieztās desas piegādātāju manai maizei. Viņš bija vīrs ar dzeltenu ādu un šķībām acīm, ja jūs man jautātu. Bet ja jūs man jautātu, es neteiktu kāds viņš ir. Tas ir mūsu abu noslēpums. Es neteiktu, ka bieži viņš mani gaidīja pilsētas novārtē, pielijušā klajumā, graužot jau kuro vistas stilbiņu, un pārbaudot vai desa ir vietā. Vai ir krūšu kabatā, vai ir portfeļa slepenajā dibenā. Ja es būtu rakstnieks, es norādītu, ka autors ir tikai devis mājienu, aizvietojot kaut ko svarīgāku ar desu. Bet lija lietus. Es biju miesa un dvēsele, asinis un salvete, un nevarēja saprast vai miglā ņirdz klavesīns vai arī tur baidās cilvēki, kas aizveda manu māju. Un vēl tur bija mana acs, nokritusi kopā ar galvu zālē, kas dūra drīzāk gan kā skujas, un tāpēc es teikšu, ka mana galva bija iekritusi miglā.

Brauca tramvajs. Virsū. Pāri. Tūlīt. Pēdējais laiks mosties, celties. Es skatījos uz apvāršņa žileti ar tādu pašu aci ar kādu biju to jau darījis kopš jātnieki aizjāja vasarā tur augšā virs manas galvas. Un mana mute iztecināja pasaules naktī vimanu, kas mani modušos veda uz zvaigznēm.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form