Saskaldīts asiņainos kubiciņos, dusu uz melnas polietilēna plēves. Kaimiņš iemēģināja savu jauno cirvi. Blieza man mugurā, dziedot par zilo lakatiņu. (Kā reiz šorīt biju izgājis pasēņot dārzā, apsaitējis savu paģirās sāpošo galvu ar slapju lupatu.)
Dzirdu kā jautrais kaimiņš rosās pa virtuvi, grabinādams kastroļu vākus. Tā rādās, ka šovakar paredzētajos dārza svētkos būšu galvenā maltīte. Tikšu celts galdā kaimiņa trakomājā iegūtajiem draugiem, kuri ieradīsies cits aiz cita deju solī, pūzdami plastmasas taurītes. Reiz patiesā aizgrābtībā novēroju caur žogu viņu krāšņo vakarēšanu. Kalstu uz plēves un vēroju kā plivinās gaiss. Smaržo drēgnā zeme. Vējā trīsuļo izkarinātie lampioni. Esmu aizkustinājuma smaids.

Dīvaini, bet mazliet sāpēja tikai pirmie trīs cirtieni. Manas miesas dalīšana, kas tiem sekoja, radīja sajūtu - kā raudot laimes asaras. Un skaņa! Trauksmainie krakšķi, lūstot kauliem, žļarksti, šķiežoties asinīm…

Upura valdzinājums. Esmu aplaimots dzīves, apspīdēts Saules gaismas, mušu aplidots… Pie pakša atstutēts cirvis. Gaidu vakaru…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit