Tonakt uzplauka mēness. Mēs pamodāmies atšķaidītā gaismā. Es palūkojos ārā pa logu...tā bija skaista pasaule...kā tikko izpakota Ziemassvētku dāvana.
Pustumšos logos bija svešas eglītes. Tā bija vēl pēc tipogrāfijas krāsas smaržojoša atklātne: nostalģiska, mierīga, meditatīva. Freija smaidīja man (vai mēnesim aiz loga). Es uzpūtu dvašu uz stikla un uzrakstīju: “Es Tevi Jūtu”
Mums nav svētku egles, kurā varētu kārt smaržīgas piparkūkas un dedzināt mazas eglīšu svecītes, vai sliktākajā gadījumā, lampiņas, bet vēlāk tīrīt grīdu no piepilējušā parafīna un skujām. Toties mums ir mīlestība. Tas ir daudz vairāk un nozīmīgāk nekā visā tā uzspēlētā atribūtika.
Pirms pāris dienām bija ieradusies sociālā dienesta inspektore, viņa savilka apvainotas siļķes grimasi, it kā egles trūkums būtu personīgi viņai adresēts apvainojums...viņas mājās ar zemajiem griestiem eglei noteikti ir nogriezta galotne.
Man bērnībā bija kaķis. Tādās naktīs bez miega viņš gulēja man uz krūtīm, un divi zaļu acu pāri raudzījās viens otrā. Viņš lēnām ielaida nagus man plecā un teica: “M-r-r-r-jau?”, ko varētu tulkot: “Rīta ātri jau?” Vārdu “jau” kaķis izrunāja īpaši skaidri.
Tagad Freija uzvedas kā kaķis. Viņa izskrāpē manas miega paliekas un izliek tās krāsainu stikliņu mozaīkā uz grīdas, pieglaužas man klāt, bet nesaka neko. Viņa neskatās zvaigznēs, jo tās atstāj gaismu acīs. Aukstu gaismu, kas liedz cilvēkiem raudāt, bet viņai manis dēļ ir vēl tik daudz ledus acīs, ko izraudāt...
Gadu pēc gada esmu kavējis visus svētkus. Nolādētais kalendārs! Tās sajūtas nāca, varēja svinēt, bet bija jau stipri par vēlu. Svinēt – svinīgi – priecīgi – ar prieku – ar pietāti pret svētumu...bija par vēlu, un fajansa eņģeļi lidoja no loga ar skumju grāciju, sašķīzdami pret asfaltu. Es mēdzu skaitīt pēcsvētku laikā izmestās eglītes – atliekas no sveša prieka (cerams, ka tiešam prieka) un man bija to žēl.
Šogad viss ir citādi.
Mēs atnācām no baznīcas un klusi lūdzām vēl katrs par kaut ko savu. Tad Freija nopūta sveces...man patīk tā deguma smarža. Es biju lūdzis par mieru pavisam vienkāršā lūgšanā, par Elistu un Freiju, jo neko citu man nevajag. Bet Freijai ir ledus acīs, un viņa laikam lūdzās, lai Viņš dod spēku to visu izraudāt un neskatīties zvaigznēs. Nekad?
Dievišķā dzīvība pāri gadiem un saules putekļiem šajos bēniņos.
Mans dēls rīt saņems savas pirmās īstās Ziemassvētku dāvanas un skatīsies uz mums dziļām kā visuma aka acīm. Mēs neslēgsim rādio, laiks vilksies lēni, lēni, lai ļautu mums izbaudīt šo trīspusīgo pasaulīti ar gaismu viducī, lai mūsu skatieni satiktos pie baltas sveces bieza stikla svečturī.
Dažreiz es būšu nevajadzīgs un skumjš, dažreiz depresīvs un galu galā pavisam miris...Bet man pieder šie klusie svētki. Kā tas ir – sajaukt tagadni ar pūdercukuru un izkaisīt pār šo nakti kā saldu sniegu?
Es gribētu runāt ar zvaigznēm (tās ir tālas un asas).
Aiz sienas mierīgā miegā sekli elpo Elists. Freija aiziet vārīt tēju, un apzeltīti čiekuri šūpojas loga ailē manas vai eņģeļa rokas skarti...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
