Horizontāls lietus. Mana ādas lietusmētelis ar augsto krāgu turējās pretim uzstājīgajām pilēm, bet nu jau sāka padoties – man nebija ne cepures, ne necaurlaidīgu bikšu, ne lietussargs, nekā. No mājām biju izgājis pirms pusotras stundas un nodomāju, ka viegls smidzinošs lietutiņš man noderētu. Lietus lāses sitās man pret sejas labo pusi, it kā atgādinot par sevi, it kā es tām būtu kaut ko parādā, bet varbūt arī vienkārši priecājās, ka esmu viņām pievienojies.

„Mirklis...” man ienāca prātā..

„...vienā mirklī sirds sāk pukstēt straujāk, vienā mirklī lietus sāk līt horizontāli...” Vairs necenšos slēpties – esmu viscaur slapjš, bet man vienalga – viss viens. „Cik savāda diena...” nodomāju, vēršoties dubļainajās peļķēs, kurās atspīdēja viss – lietus, debesis, es.

„...nekad neesmu pieredzējis horizontālu lietu. No kurienes tas līst un kur tas piezemējas?”

Dubļi bija sajaukušies ar ūdeni, zeme bija vienādā aukstumā ar gaisu un lietus pilēm. Viss bija sajaucies kopā. Es vairs neatšķīru lietu no zemes. Biju izmircis. Nu arī es tādā aukstumā, guļot uz muguras pielijušās peļķēs un prātojot par mirkli – kā tas liek sirdij straujāk pukstēt un lietum līt horizontāli...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit