Kretinadze: Džonijs

- Ko tu domā, ka es esmu līķis, - meitene dzidri iesmējās. – Varbūt es tiešām esmu mirusi, - viņa nodungoja Sēru marša sākumu un sajūsmā smējās. – Bet varbūt es pūstu no galvas, - viņa aizrāvās ar tēmu. – Nu pag, pag, - Džonijs bija samulsis, - iespējams, ka kāds šodien bijis morgā – un no turienes smaka. – Morgā? – viņa pārprasīja. – Morgā šodien biju es, jo es tur strādāju – mazgāju līķus un nosusinu, - viņa paskaidroja. – Bet vai tad tev šī smaka traucē? - meitene satraucās. – Es gan mazgājos ik dienu, bet tā smaka ir stiprāka. Es jau esmu pieradusi, bet kā būs ar tevi? – viņa jautāja Džonijam, mīļi aptverdama to ap kaklu. – Ar mani viss būs kārtībā, - teica Džonijs un izvēmās. – Piedod, - viņš nogārdzās un apvēmās vēlreiz, šoreiz trāpīdams meitenei uz pleciem. No rīta ēstās sardeles smalkā putrā tecēja lejup pa muguru. – Es ātri pieradīšu un nepievērsīšu tam uzmanību, - viņš teica caur sakostiem zobiem, bet nenoturējās un izvēmās trešo reizi. – Zini ko, - teica sadusmotā meitene, - ja tu gribi vemt man virsū, tad dari to ar lepnumu, nevis rīstoties kā vecs ķīnietis.-

Džonijs apvainojās, nozaga no meitenes kabatas morga atslēgas un, kamēr viņa gulēja, aizgāja uz morgu un izsūca visiem līķiem asinis, kā arī izēda acu ābolus, bet aizvainojums nepārgāja. Viņš sāka līķus uzšķērst un sadalīt sīkos gabalos, līdz morgs atgādināja sprādzienā izpostītu dzīvnieku fermu. Kad meitene nākamajā rītā atklāja postažu, viņa sajuka prātā un ierakās izpluinītajās iekšās. Sūkājot kādas zarnas gabaliņu, viņa čukstēja – es jūs atriebšu, mani mīļie aukstie līķīši,- bet tas tā arī palika neizdarīts, jo viņa tā arī neuzminēja, ka tas Džonija roku darbs, lai gan viņa bieži redzēja Džoniju un asinis ap viņa muti, bet nosprieda, ka viņš ēdis vistu vai ko līdzīgu, bet Džonijs smējās un laiku pa laikam izvilka no iekškabatas mazu piemiņu no morga – kāda vīrieša sirdi.