close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vai atceries Greizos Spoguļus? Ik katra Tavs attēls bija savādāks un ar nepacietību Tu skrēji pie nākošā, lai redzētu sevi. Savādāku. Tā mēs spoguļojamies cilvēkos. Jūtamies glaimoti, kad redzam sevi gudru, pievilcīgu.... Sāpināti, nesaprasti, ja parādās izķēmota seja. Ir cilvēki, pie kuriem es vēlos spoguļoties. Mans attēls ir skaists... Kad iemīlamies, mēs gribam tikai to spoguli. Ne mirkli no tā neatiet, bet redzēt tajā sevi tik smaidošu, laimīgu, cerībām, sapņiem pilnu... Tā ir pārāk liela slodze vienam spogulim. Un tas ir spiests mainīt savu molekulāro izkārtojumu. Rāmis gan paliek tas pats, bet pretī sāk raudzīties seja ar pirmajām krunkām, ar cerību gaistošām, blāvām acīm, dažām asaru pēdām, sarūgtinājumu... Un es nezinu, kāda velna pēc, mēs gribam atkal un atkal skriet pie tā spoguļa un cerēt ieraudzīt sevi kā toreiz. Iesākumā. Cerība mirstot pēdējā... Ja jau tas ir tā, tad pēc manas nāves pa šo pasauli vēl kādu brīdi klejos vesels lērums cerību. Neatradušas mājvietu, vēl joprojām cerību statusā. Un tad es (nav ne jausmas vai no mākoņa malas, vai kādas tumšas alas) pasmiešos par šim klaidonēm. Zinot, ka arī tām reiz pienāks gals, jo cerības mirstot pēdējās, bet mierinājums ir tāds, ka reiz, kaut kad arī viņu stunda sitīs...
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form