TV.LV

V. Krustiņš: Nesen, runājot kādā televīzijas raidījumā, jūs izteicāties: "Rietumu pasaule ir zaudējusi jebkādas robežas, prasot sev tiesības un neuzņemoties nekādas saistības." Vai līdzīgi novērojumi neattiecas arī uz situāciju Latvijā?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Taivāns: Tā tas ir. Galēja liberālisma ideoloģijai, kas nāk no Rietumiem, kā teiktu teologi, nav substaciāla pamata. Cilvēks nevar būt ne no viena neatkarīgs, nevienam pateicību parādā neesošs absolūts indivīds. Cilvēki tomēr ir daļa no kaut kā kopīga. Kas tad ir tā substance, kurai cilvēks pieder? Tā var būt Dievs, cilvēce kopumā, reliģiska kopiena, tauta. Cilvēks var būt lojāls un piederīgs savai dzimtai, ģimenei.

Taču modernā individuālisma filozofija, šķiet, atsakās no visām tradicionālajām vērtībām. Cilvēks, kas no tām atsakās, kļūst par patērētāju. Pats sliktākais, ka patērēšana tiek novesta līdz dzīvnieciskai pakāpei.

Ja cilvēks nav nekam piederīgs un ja viņš nav ne pret ko lojāls, tas nozīmē, ka viņam nav nekādas atbildības ne pret vienu. Tomēr jebkurā sabiedrībā cilvēkam pirmkārt ir pienākumi un pēc tam tiesības. Turpretim mūsdienās tiek uzsvērts, ka cilvēkam ir tiesības, bet pienākumus, izņemot nodokļu maksāšanu, nepiemin.

Bet tieši te ir meklējami cēloņi karikatūru skandālam. Ja runā par musulmaņiem, tad pirmkārt būtu jāsaprot, ka tā ir citāda sabiedrība, tai ir cita vērtību sistēma un citi atskaites punkti. Piemēram, Eiropā un Ziemeļamerikā nav pieņemts aizskart etnisko piederību, jo eiropiešu identitāte kopš 18. gadsimta ir balstīta tieši uz šo piederību. Islāmā lojalitātes princips ir reliģija un šīs kolektīvās identitātes simbols un tēls ir Muhameds. Tieši tāpat kā mēs nesaucam ebrejus par "žīdiem", nevajadzētu aizskart musulmaņus, kariķējot Muhamedu. Ja kāds tā ir darījis, viņš to acīmredzot nezina vai varbūt negrib zināt. Te jau parādās bezatbildība – domājam un darām tā, kā esam pieraduši, un uzskatām, ka pārējiem tam jāpielāgojas.

Nupat kādā Kanādas avīzē lasīju rakstu, kura autors izteica neizpratni – reliģija taču esot ideoloģiski uzskati, un tos ir tiesības gan kritizēt, gan izsmiet. Tā ir pilnīga nevēlēšanās ielūkoties otra cilvēka apziņā un sirdī. No vēstures mēs zinām, ka reliģiskie uzskati ir tie, kuru dēļ cilvēki gatavi iet nāvē, tātad tā ir ļoti svarīga kolektīvā apziņa. Taču pēkšņi tiek uzskatīts, ka to var tā vienkārši apspļaudīt un noniecināt. Tajā pašā laikā, ja pasaka, ka homoseksuālisms nav fizioloģiska norma, tas gan, lūk, ir kaut kas nepieņemams, jo veicina neiecietību un tā tālāk.

Latvijā par iecietību gan tiek runāts ļoti daudz, ir pat īpašas tolerances programmas.

Bet iznāk, ka pret reliģisko piederību nekādas tolerances nav...

Jā, man arī gadījās būt klāt vienā no tādām apspriešanām, ko rīkoja Integrācijas ministrija, tolaik vēl Nila Muižnieka vadībā. Kamēr krievu skolu audzēkņi piedalījās demonstrācijās Rīgas ielās, šī ministrija nodarbojās ar lietām, kas tai likās daudz svarīgākas par etnisko mieru sabiedrībā. Tā bija deklarācija nevis par homoseksuāļu pieciešanu, bet viņu pieņemšanu. Par argumentu kalpoja aptaujas, kas it kā liecināja, ka Latvijas iedzīvotāji ir ļoti neiecietīgi pret homoseksuālistiem. Taču visa šī statistika bija balstīta uz vienu jautājumu – kā jūs izturētos pret to, ka jums kaimiņos dzīvo homoseksuālists. Ja jūs atbildat, ka izturaties negatīvi, tātad esat neiecietīgs. Jautājums bija socioloģiski nekorekti noformulēts. Ja es esmu pensijas vecumā, nedzīvoju kopā ar bērniem un mazbērniem, man ir vienalga. Ja esmu vecumā, kad man ir augoši bērni, negribu, lai mani bērni redz šādu kaimiņu un visu, ko viņš tur dara, es negribu, lai viņi no tā ietekmētos. Bet vai tas nozīmē, ka es tāpēc esmu neiecietīgs, un vai pēc tā var secināt, ka Latvijas sabiedrība ir neiecietīga? Manuprāt, ne.

Sabrūkot Padomju Savienībai, pirmajā laikā mēs ļoti asi izjutām milzīgo starpību starp divu etnisko kopienu uzvedības modeli. Latviešu sabiedrība pirmā vietā lika savus pienākumus un nežēloja ne spēkus, ne laiku, lai būvētu jauno Latvijas valsti, bet bija citi, kas rūpējās tikai par savām privātajām "cilvēktiesībām" un turpina to darīt arī šobrīd. Tiek sniegtas prasības Eiropas tiesās, lai no nodokļu maksātāju kabatas "pagrābtos" naudu. Tagad līdzīgu ideoloģiju liberāļi cenšas piedāvāt arī latviešiem – rūpēties tikai par sevi, nevis par citiem. Mūsdienās cilvēki maz domā, ko viņi var dot citiem, galvenais ir pašlabums.

M. Antonevičs: Vai pastāv iespēja, ka Eiropā arvien vairāk sāks dominēt musulmaņu kopienas, kas jau šobrīd daudzās valstīs ir diezgan lielas?

Jā, musulmaņi arvien vairāk iedzīvojas starp eiropiešiem un eiropieši vairs nespēj iztikt bez viņiem. Piemēram, Turcijas uzaicināšana Eiropas Savienībā nepieciešama kaut vai tā iemesla dēļ, lai kompensētu iedzīvotāju deficītu vecajās Eiropas valstīs. Iedzīvotāju pieaugums uz eiropiešu rēķina pagaidām ir tikai Spānijā. Francijā, Anglijā, Vācijā iedzīvotāju pieaugums notiek tikai uz ieceļotāju rēķina. Eiropieši no viņiem jau sāk baidīties, taču joprojām cenšas viņus iesaistīt savā sabiedrībā. Bez šaubām, Eiropai tas neizdosies. Es nezinu, kad tas vadzis lūzīs, bet reiz tas notiks.

Vai iznāk, ka tā sauktā integrācijas politika, kas uzstājīgi tiek ieteikta Latvijai, var izrādīties bīstama pašai Eiropai?

Daži ideologi (piemēram, prof. Bassams Tibi Vācijā) uzskata, ka musulmaņus var integrēt Eiropas sabiedrībā. Francijas notikumi ir laba liecība integrācijas mazspējai. Tāpat ir tāds virspusējs uzskats, ka Turcijā darbojas Eiropas demokrātija. Gluži tā tas nav. Tas tikai tā izskatās tūristiem un augsta ranga politiķiem, kuri viesojas Ankarā. Islāms Turcijā spēlē ļoti kardinālu politisku un sociālu lomu un ne par kādu islāma "privatizāciju" pēc Eiropas parauga nevar būt ne runas.

Eiropa un ASV šodien vairs nav īsti spējīgas runāt ne tikai ar islāma valstīm, bet pat ar Indiju, kur reliģiskā renesanse ieguvusi milzīgus apmērus. Ir neiespējami runāt no sekulārām pozīcijām ar valsti, kuras pamatā ir reliģija. Ceļotājiem, kuri brauc uz Āzijas valstīm, iesaka nekur neteikt to, ka viņš ir ateists. Neticīgais neskaitās cilvēks. Herders rakstīja, ka Dievs dzīvniekam ir devis instinktu, bet cilvēkam – ticību. Āzijā tāds uzskats joprojām dominē.

Eiropa to nesaprot. Vēl viena atšķirība no daudzām ir individuālisms. Ne velti Dānijas valdība atteicās atvainoties par presi, kas ir absolūti individuāla un brīva. Kāpēc man ir jāatvainojas par kaut kādu Jāni, kas kaut kur publiski nepieklājīgi uzvedies? Viņš pats sev ir kungs, lai pats arī atvainojas. Tā ir eiropiešu domāšana, bet tā nav musulmaņa domāšana. Musulmanis atbild par visu savu ģimeni. Valsts musulmaņu apziņā arī ir kā kopiena un prezidents – tās tēvs, kurš atbildīgs par visu, kas viņa mājās notiek. Tādēļ musulmaņi prasīja Dānijas un Norvēģijas prezidentu atvainošanos, nevis avīžnieku šļupstus.

V. Krustiņš: Arī pie mums ir personas, kas uzskata, ka var teikt un darīt, ko grib, lai sabiedrība un valsts vēlāk tiek galā, kā māk. Es runāju par pazīstamo Giļmanu, kurš publiski paziņo, ka tādas Muhameda karikatūras kā Dānijā vajadzēja gan zīmēt, gan pārdrukāt arī Latvijā.

Ir viegli pļāpāt, nenesot nekādu atbildību par saviem vārdiem.

Mūsdienās daudz tiek runāts par globalizāciju un pretstatā nacionālismu, kas esot divas nesavienojamas lietas. Tāpēc viss ar nacionālismu saistītais esot slikts un izskaužams.

Globalizācijas ideja nāk no Ziemeļamerikas. Taču ASV un Kanāda, no vienas puses, un Eiropa, no otras, ir veidojušās atšķirīgos vēsturiskos apstākļos. Eiropieši savās zemēs dzīvo vismaz pusotru gadu tūkstoti un ir saauguši ar tām dažādā veidā. Amerikas civilizācija turpretī ir ieceļotāju civilizācija, kas vēsturiski nesen iebrauca no dažādām valstīm – Anglijas, Holandes, Francijas un citurienes. Viņi nonāca zemē, kur visi tobrīd skaitījās vienlīdzīgi un nevienam nebija tiesību uzstādīt savas etniskās, reliģiskās vai kultūras prasības. Visu vajadzēja nonivelēt.

Kad Latvija 90. gadu sākumā atguva neatkarību, bija ļoti karsta diskusija – kādu modeli izvēlēties. Bija ieceļotāji krievi, kas ļoti valdonīgi prasīja, lai te tiktu ieviesta Amerikas sistēma. Protams, ka viņiem tā bija izdevīga, jo tas, visticamāk, nozīmētu, ka Latvijā valsts valoda būtu krievu, netiktu atjaunotas pirmsokupācijas īpašumtiesības un tā tālāk. Taču latviešiem atbilstošāka likās Eiropas sistēma. Piemēram, Anglijā ieceļotājiem ir ļoti omulīgi dzīvot, taču viņi nekad nevar pretendēt uz to pašu, ko angļi.

Globālisms kā tendence nav nekas jauns. Tam bijuši dažādi centri. Visspilgtākais piemērs ir pasaules koloniālā sistēma – britu impērija, kurā nekad nenorietēja saule, Spānija, Portugāle. Tā bija tīrākā globalizācija. Šodien metodes ir ieguvušas citu formu un citu nosaukumu, pateicoties modernajām tehnoloģijām. 19. gadsimta beigās Spānija sūtīja gadā divus kuģus galjonas uz Filipīnām, lai no turienes vestu preces, no mūsdienu viedokļa skatoties, tas ir niecīgs apjoms. Mūsdienās naudas un preču riņķa dancis ir neskaitāmas reizes lielāks. Globalizāciju varētu nosaukt par ekonomisku ekosistēmu, kas pārklāj visu pasauli. Šeit nedrīkst aizmirst, ka veidojas jauni globalizācijas centri: Ķīna, Indija. Īpaši pirmā ar savu pusotra miljarda iedzīvotāju skaitu un ekonomisko uzplaukumu ir nākamais pasaules līderis.

Globālai ekonomikai pretī stāv cita – cilvēku kultūras ekosistēma, kas necieš izlīdzināšanu un atšķirību izskaušanu. Cilvēki pretojas valodu globalizācijai, dzīvesveida vienādošanai, patēriņa modeļu globalizācijai. Tā vietā arvien uzstājīgāk tiek meklētas etniskās saknes, kas, starp citu, notiek arī Amerikā, kur daudzi sākuši meklēt savas senču pēdas Eiropā. Tāpēc noteikti nevajadzētu teikt, ka viss nacionālais ir slikts, un kaut kādā veidā to nosodīt. Nacionālisms ir dabisks ekoloģisks process.

Arvien vairāk jūtams, ka sabiedrībai nav skaidru morāli ētisko uzstādījumu. Tradicionāli tos definēja reliģija. Kad franču antropologs Klods Levī-Stross veica pētījumus Okeānijas salās, viņš izdarīja interesantu atklājumu – tās sabiedrības, kurās nobrūk tabu jeb reliģisko aizliegumu sistēma, izrādās dzīvot nespējīgas un pēc laika iznīkst. Dažādās sabiedrībās ir dažādi aizliegumi, bet tiem parasti ir kāda pastarpināti racionāla nozīme. Tie veido sabiedrības mugurkaulu. Ja sekojam šā zinātnieka loģikai, kristietība Eiropā ir sabrukšanas procesā, par ko liecina morāles līmeņa krišanās baznīcā un iztapīgu teologu mēģinājumi legalizēt netikumus, kas Bībelē ir skaidri apzīmēti kā tabu. Dabiski, ka daudzi cilvēki meklē citus ceļus. Piemēram, Vācijā ap 120 000 etnisko vāciešu ir pieņēmuši islāmu.

Ar ko tas skaidrojams?

Noteikta sabiedrības daļa ir saglabājusi reliģiskos instinktus. Ir bijuši mēģinājumi reliģiju aizstāt ar negarīgu sistēmu – ideoloģiju, bet tās, kā rāda pieredze, nav dzīvotspējīgas. Padomju ideoloģija turējās pusgadsimtu tāpēc, ka pārtika no vecās pareizticības uzkrātās moralitātes. Bet galēja liberālisma ideoloģija, kurai nav apakšā nekādas substances, nespēj aizstāt reliģiju.

Varbūt cilvēki meklē lielāku stabilitāti, kuras viņiem šodien pietrūkst?

Pirmkārt cilvēks mēģina atrast, kas viņš patiesībā ir, – vai tikai organizēta biomasa vai kaut kas vairāk. Protams, stabilitātes laikmetā dominējošās reliģiskās sistēmas cilvēkam ir pietiekamas, bet apjukuma periodos viss vecais tiek svītrots nost un grauts. Cilvēki nepievēršas tradicionālām reliģiskām vērtībām nevis tāpēc, ka tajās nekā nav, bet tāpēc, ka tas tobrīd nav modē. Kristietība sludina, ka cilvēks ir brīvs un atbildīgs par saviem darbiem. Bet brīvība ir smaga nasta, un ne visi cilvēki to gatavi nest. Sektās parasti ir kāds, kas bīda, dod rīkojumus un uzņemas atbildību. Tas pievilina psiholoģiski atkarīgus indivīdus.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form