Līgaviņa

Jā, jā! Sievieti Dievs esot radījis no Ādama ribas - tā jau kuro reizi atkārto bālais, tuvredzīgais mācītājs, kura lielie briļļu stikli mirguļo kā spīganas acis. Es gribu celties augšā, iet un pagrūst lempīgo garīdznieku malā, lai viņa vietā teiktu runu - stāstītu par daudzkārt vērtīgākām lietām, bet Jēzus smīns mani attur. Viņu tas uzjautrina.

Lai jau! Lai izklaidējas, jo šajos biezajos un aukstajos akmens mūros kailais vīrs citas izrādes neredz. Te neiegriežas cirks ar dresētiem ziloņiem, glumām čūskām un smirdīgiem zirgiem - te ir tik pretīgs klusums, ka diloņa slimnieka klepus lēkme atskan kā pērkona dārdi agrā pavasara vakarā. Baznīcēni tad izvalba acis un lūkojas uz trokšņotāju tā, it kā būtu gatavi viņu tūlīt pat nomētāt ar akmeņiem. Tā esot necieņa, man klusu čukst Jēzus no gleznas, kurā viņš salīcis nes smagu krustu. Tās esot muļķības, bet šiem tā patīkot ticēt. Lai tik ticot… Tāpat nekā cita viņiem neesot.

Jā, jā! Laikam jau! Arī līgava saka:
"Jā!"
Viņa esot ar mieru dalīt prieku un bēdas.
"Ko tu tur muldi?" gribu viņai prasīt, bet jau iepriekš zinu visus vārdus, ko viņa teiks: "Jā, es esmu gatava, es to gaidīju ilgi…"
" Bet ko? Ko tu gaidīji? Vai tu tik tiešām esi gatava raudāt, paciest sāpes un pazemoties? Labi, labi - dari jau, ja tev tā tīk, bet vai tāpēc tas ir jāparāda visiem, jāizkar kā transparents valsts svētkos?"
"Beidz kasīties… Nedomā…" man saka Jēzus. "Liecies mierā… Vai tad tev vēl nav gana? Vai tu ceri, ka kāds mainīsies? Ka kāds ir gatavs ieklausīties citos? Muļķības!"
Protams! Mācītājs lēni tuvojas apzeltītam skapim, kas atrodas zem Jēzus, meklē atslēgas un nosarcis nožēlo neizdevušos runu. Tur skapī ir jābūt svētajam ūdenim. Vakar, vienatnē izmēģinot laulāšanas ceremoniju, tas viņam izlija - kauss aizķērās aiz garās sutanas stūra un blīkšķēdams novēlās uz grīdas. Ūdens iztecēja uz sarkanā paklāja un ātri iesūcās tajā. Ilgi mezdams krustus, uzticīgais dieva kalps trauku piepildīja no jauna - aiznesa paslēptu zem drēbēm pie ūdens krāna un pielēja līdz pusei.

"Vai kāds redzēs? Gan jau nē!" sevi mierina garīdznieks, trīcošām rokām nesdams sudraba trauku. Jēzus atkal pasmīn. Liekas, ka greznajā apģērbā tērptais jauneklis arī to redz - saraujas un zaglīgi pār plecu noblenž uz krucifiksu. "Nē, man tikai likās," viņš nodomā, dziļi ievelk elpu un, caur pieri lūrēdams, skatās baznīcēnos, vai tie arī ir kaut ko redzējuši. "Tas taču ir nedzīvs koka gabals, no kura prasmīgi kokgriezēji pēc vairāku mēnešu darba izveidoja šo krustu," vēl pie sevis piebilst mācītājs un pašapzinīgi izgāž krūtis. "Jā, jā! Tikai koka gabals."

Aiz muguras žēli dūc ērģeles. Otrpus balustrādes neredzama sieviete augstā balsī izspiedz latīniskus dziesmas tekstus. Laikam jau no aukstuma…
"Vai tev arī viss ir piegriezies?" gribu viņai prasīt, gribu bļaut un lēkāt starp solu rindām, lai sasildītu nosalušās kājas un rokas, kuras no aukstuma kļuvušas viegli zilas, bet rādās, ka neredzamā sieviete šeit ir vienīgā priviliģētā, kurai ir tiesības kliegt. Kliegt par visu… Nezin, vai viņa ir skaista… jauna? Ko Jēzus par to saka? Varbūt viņa latīniski lamājas, mūs visus nozākā?

Visus, kas šeit lejā sasēduši un sarāvušies mazi, mazītiņi. Izgāž dusmas uz sanākušajiem - par to, ka vīrs atkal vakar mājā bija pārnācis piedzēries. Par to, ka viņa naktī bija spiesta atdoties apreibušajam zvēram - lai nebūtu skandāla un netiktu lieki trenkāti mazie bērniņi. Jā! Tas ir tas pienākums! Tā ir tā gatavība, par kuru lejā runā līgava - baltā, garā kleitā tērpta.

Jēzus smīn. Smīn un čukst pie sevis:
"Tā jums vajag! Paši vainīgi…Negribējāt kā labāk, tad tagad, lai tiek…"
"Man arī? Par ko man?" gribas prasīt, bet redzu, ka pie krusta pienaglotais vājais un izkāmējušais ķermenis jau skaidro, paslēpis tumšās acis sprogainajās matu cirtās.
"Tas ir par aklumu," viņš pasaka un pēkšņi apklust. Tad pārlec no vienas ikonas uz otru, kurā Jēzus vēl joprojām stiepj smago krustu, bet pie viņa kājām ir nokritusi sīka, tumšās drānās ģērbta sieviete.

"Ko tu pinkšķi?" viņš smej. "Jau kuro dienu te šiem vājprātīgajiem par godu ākstos ar šo pretīgo nastu, jau kuro gadu atkārtojas viens un tas pats, bet tu vēl neesi sapratusi, ka tas ir viens truls teātris. Neraudi - celies augšā un bēdz prom, ko kājas nes. Pataupi šīs asaras kaut kam vērtīgākam, kas tevi vēl sagaidīs, protams, tad, ja spēsi izrauties. Nu, mēģini taču…"

Un tad Jēzus lec tālāk uz nākošo ikonu, kur romiešu kareivis viņam piepalīdz, lai nepakristu; tad pie ērkšķu vainaga; asajām, durstīgajām naglām un vēl, un vēl, līdz nonāk atpakaļ pie altāra.

Es izberžu acis, noskurinos un ceļos augšā, lai smaidītu līgavai, kura, cēli turēdamās pie staltā līgavaiņa rokas, iet pa gotiskās celtnes vidusjomu. Kad jaunlaulātie iznāk pie baznīcas portāla, tad mazi bērniņi viņus apbārsta ar krāsainām rožu ziedlapiņām, un saaicinātie kāzu viesi izkliedz līksmus vārdus.

"Ko jūs tur priecājāties?" kārtējo reizi gribu prasīt, bet atkal nepaprasu. "Vai tad kaut kas mainījās? Vai tad mājās tevi, līgaviņ, nesagaida netīra trauku kaudze? Vai tad tagad tā būs ar zelta maliņu? Vai tad tāpat nebūs jāslauka bērna pakaļa un jāgludina vīra krekli? Ko tu priecājies? Tavu balto kleitu iemetīs skapī, kur to kodes kāru muti tumšajās rudens naktīs grauzīs. Jā! Tieši tad, kad tu miklām acīm atcerēsies šo dienu, domādama, cik tajā viss likās skaists - sapņi, nodomi, fantāzijas. Tieši tad, kad modināsi vīru, gribēdama viņam maigi pieglausties un pasapņot par zvaigznēm un saldo mīlestību. Vai viņš celsies? Nē, nē! Tikai noburkšķēs, ka nākot miegs - rīt taču esot jābraucot uz darbu. Un kur paliks visi iepazīšanās sākumā izteiktie vārdi? Vai šis ļenganais gaļas blāķis, kas tagad gulēs tev blakus, patiesībā nebūs liela kode, kura sagrauzīs tevi - apēdīs tavu skaistumu, jautrību un smieklus?"

Eju līdzi laužu pūlim, lai atdotu līgavai nopirkto ziedu pušķi - florista glīti sakārtotās asteres un samtenes. Nonācis pie ozolkoka ārdurvīm, atskatos uz altāri, kur Jēzus vēl joprojām smīn un uzjautrinās par sev nolemto katorgu.

"Es aizbēgtu no šejienes, bet diemžēl nevaru - šie te mani pienagloja, lai nekur neaizlaistos… Reiz tā saplēsāmies… Un tās naglas ir tik dziļi iedzītas!" viņš ķiķina.

"Par ko tad tu smejies? Tur it kā būtu jāraud?"
"Čīkstēt? Ko tas mainīs? Šādi ir vismaz jautrāk…"
Cilvēki pa vienam iet pie jaunlaulātajiem, un katrs, spiežot līgavaiņa roku un skūpstot līgavu uz vaiga, vēlē salkanus novēlējumus turpmākai dzīvei. Arī manā galvā jaucās tradicionālie apsveikumu vārdi - mēģinu rast pareizākos, gudrākos un skaistākos. Kuri tie ir? Nezinu…

Kad pienāk mana kārta, sev priekšā izstiepju krāšņo puķu pušķi, dāvādams to līgavai. Tad viegli ar lūpām pieskaros viņas pūderētajam vaigam un ausīs čukstu vēlējumu:
"Nosit to kodi! Lai viņa nosprāgst!"
Līgava saraujas, neizpratnē atgrūžas un lūr manā pumpainajā sejā lielām, izvalbītām acīm tā, it kā būtu veca, no jūras izskalota zivs.

"Līgaviņ, kas ir? Vai nesaproti - nosit to lielo kodi! Lai neapēd tevi," saliecies uz priekšu tā, ka mūsu deguni gandrīz saskaras, un plati žestikulēdams, bļauju uz līgavu. Sanākušie viesi samulsuši saskatās, rāda uz mani ar pirkstu un klusi sačukstas.

"Vai nesaproti, līgaviņ? Viņš tevi nograuzīs! Redz, kā vajag," strauji atvēzējies ar kreiso roku, iesitu līgavainim pa degunu. Viņš nokrīt uz ceļiem, ar rokām aizsegdams seju, un sāk šņukstēt. Tumši sarkanas asinis spraucas cauri pirkstu starpām un pil uz baltā kāzu krekla.

"Lūk tā, līgaviņ! Tā tai kodei vajag! Vai viņš maz zina, kāda ir dzīves jēga? Kāpēc mēs dzīvojam, jūs, mietpilsoņi?" kliedzu uz kāzu viesiem, izpletis abas rokas plecu augstumā un griezdamies apkārt kā baznīcas pulksteņa rādītājs, kas rāda seši pēcpusdienā. Pāris plecīgu vīru izspraucas no apjukušā pūļa un grib mani sagūstīt, tāpēc veikli izlokos, izraujos no viņu rokam un, izskrējis pa atvērtajiem baznīcas vārtiem, ātri skrienu prom, ko kājas nes.

Jēzus tik smīn:
"Dzīves jēga? Ko tu psiho? Nav taču tādas! Tā ir fikcija… Blefs… Nav tādas!"