Lolitas veiksmes stāsts: ‘Esmu gatava jaunai dzīvei!’

Kā Lolita pati izsakās, apaļīga viņa ir bijusi vienmēr. Arī mamma viņai bija apaļa. Un visi Lolitas liekie kilogrami tika “norakstīti” uz gēniem, un slaidums, pēc Lolitas domām, nebija domāts viņai.

Tomēr pagājušie Ziemassvētki, kad tika plānots svinīgs pasākums dēlēna bērnudārzā, šai Lolitas pārliecībai pielika punktu, jo kleitu, kas bija paredzēts šim svinīgajam pasākumam, tā arī nenopirka. Tāds izmisums un bezcerīgums sava izskata dēļ Lolitu līdz šim vēl nebija piemeklējis. Pasaulē lietas notiek tajā mirklī un vietā, kad nepieciešamas – Lolita uzreiz pēc Jaungada svinībām ieraudzīja, ka viņas pilsētā darbu sāk Svara Vērotāju grupa. Pirms tam viņa neko par šīm nodarbībām nebija dzirdējusi. 13. janvārī uz nodarbībām viņa devās, kā uz kaut ko jaunu, nezināmu un cerīgu. Tajā pašā dienā īsi pirms liktenīgā soļa Lolitai uznāca spēcīgs šaubu mirklis. Šajā brīdī ļoti noderēja vīra atbalsts. “Lolita,” viņš teica, “Tu to dari priekš sevis un savas veselības.” Ar to arī pietika.

Ir jau 2005. gada novembris. Lolitas acīs ir gandarījums un pašlepnums par paveikto.

Sākotnēji Lolita nevienam ārpus ģimenes neteica, ka iet uz nodarbībām, bet viņas dēlēns to izstāstīja vīra mātei. Sākumā apkārtējo reakcija bija: “Bet tur taču Tev dod ēst visādas tabletes!! Beidz ākstīties!” Nepagāja ilgs laiks, kad apkārtējie sāka redzēt izmaiņas – apģērbu, kas sāka karāties, jo kļuva par lielu, un pieaugošo enerģiskumu. Ja agrāk ģimenes kopīgie pasākumi bija televizora skatīšanās un kopīga ēšana (daudz un trekni), tad pamazām – badmintona spēle, mājas dārzā pielika basketbola grozu, nopirka divriteņus un tagad kopīgas sportiskas aktivitātes ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa.

Pats galvenais, ko Lolita visā svara samazināšanas procesā ir guvusi, ir pašapziņa. Tagad viņa ir droša, ka var sasniegt nosprausto mērķi, jo līdz šim viņa sevi uzskatīja par vāja rakstura cilvēku. Bet nu vairs ne.

Jautājot, kādi ir guvumi, zaudējot svaru, Lolita nešauboties saka: “Tie ir komplimenti. Bērnudārzā citu bērnu mammas nāk klāt un prasa, kas noticis, ka viņa tik labi izskatās?” Esot ar lieko svaru, Lolitai mūždien bijusi sajūta, ka viņa nevienam nebija vajadzīga, ka staigāja apkārt kā “liela govs”. Pamazām parādījās kašķīgums, neapmierinātība un tas viss atsaucās arī ģimenē. “Tagad komplimenti ir kā medusmaize un tas mudina sasniegt vēl un vēl, un vēl...”

Runājot par paradumu maiņu, Lolita atzīstas, ka nejūt vēl, ka veselīgu un liesu ēdienu gatavošana notiktu bez īpašas domāšanas jeb automātiski. Vēl tā kā vajag pirms tam padomāt, kā gatavot, ko labāk, kā sevi šoreiz palutināt u.tml. Tomēr

Pats galvenais, par ko sajūsminās Lolita, ir tas, ka mājinieki ne reizi nav teikuši, ka liesāks ēdiens ir negaršīgāks. Ģimene Lolitai ir bijis liels un svarīgs atbalsts. Un tieši savu atbalstu Lolita vēlas sniegt citām sievietēm un vīriešiem, kuri vēlas uzlabot savu veselību, atgūt enerģiskumu un viegluma sajūtu, ko var atgūt ar katru zaudētu kilogramu. Lolita uzskata, ka visa pamatā ir ticība un apņemšanās. Viss ir mūsu attieksmē. Ticēsim, ka varam zaudēt svaru, un tas īstenosies. Būsim neticīgi, nekas arī nemainīsies. Kā var būt panākumi, ja tie ir izravēti jau pašā sākumā, neļaujot sevī iespīdēt ticības un cerības stariņam? Viņa sāka ar vienu mērķi – svara zaudēšanu. Tagad Lolita sāk sapņot par karjeras izaugsmi, iestāties kādā mācību iestādē un pati vēl nezina, uz kurieni šī atmodusies enerģija viņu aizvedīs.