Es atvēru durvis un ieraudzīju

Tavas acis.

daudz par ātru,

bet ieraudzīju.

krāsu nenosaukšu.

ķēniņš ar karaļvalsti,

un trīs skaistiem puķudārziem.

samirkusi smagā apmetņa

mala noglāsta zāli.

Tu lēnām ej.

kā jau ķēniņš pa savu karaļvalsti.

plaša, pat pārāk, tā Tava pils.

mazliet tāda aplupusi,

bet netrūkst tajā nekā.

staigāt un neizstaigāt.

redzu sevi.

trausla un skumja sēžu

uz palodzes,

noskatos Tavā karaļvalstī,

bet man labi tā.

…tā nu es tur durvīs stāvu.

kļūst mazliet auksti,

bet Tu

mani pat nepamani.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit