Nakts

Vienreiz biju iegājusi virtuvē, kad viņš kaut ko taisīja. Pastāvēju tikai brītiņu, bet pēc tam mājās pamanīju, ka jaunajās, dārgajās zeķubiksēs no vienas vietas mazi, apaļi caurumiņi. It kā būtu šauts ar skrotīm. Vispār Ervīna virtuvē nav iespējams gatavot. Vienu reizi gribēju būt laba – kamēr viņš guļ, uzcept pankūkas. Paņēmu lielo skārda kārbu ar uzrakstu “Milti”, bet skatos – tie milti tādi jocīgi. Sadzirdējis manu grabināšanos, Ervīns nonāca lejā un dusmīgi sabļāva: “Liec nost! Tas ir oktagēns.” Es jau saprotu, ka vīrieši kautrējas teikt, ka ēd visādus hormonus, lai “uzdzītu būdu”, bet kāpēc uzreiz jākliedz uz mani?! Apvainojos un kopš tās reizes viņa virtuvē vairs neeju.

Vēja šūpotie zari liek spokainajai, blāvi sārtajai gaismai dīvaini raustīties un dejot. Elektriķi - cūkas vienmēr dažu dienu laikā to lampu allaž saveda kārtībā. Arī pēc pēdējās reizes, lai gan pat stabs no stiprās ķīmijas izskatās tā kā sašķiebies. Aizskrūvēja vāciņu ar milzu skrūvēm un vēl notriepa ar kaut kādu pelēku, eļļainu smāķi, lai riebtos ķerties klāt. It kā par spīti dara! Citur veseli kvartāli naktīs grimst mellā tumsā, bet te – bez aizkariem istabā būtu tik gaišs, ka varētu lasīt. Ervīnam apnika ar elektriķiem cīnīties. Es viņam teicu: “Paņem pistoli un sašauj vienreiz to lampu! Es pie gaismas nevaru gulēt.” Bet viņš man uzreiz tā aizdomīgi: “A no kurienes tu zini, ka man ir stobrs?!” Ha, es lai nezinātu!

Guļu un klausos aizmigušā vīrieša šņākuļošanā. Viņam jau labi, viņu nekas neuztrauc. Uz griestiem sarkaniem cipariem izgaismojas laiks. 0:38. Klusumā dzirdu tādu kā skrapstoņu. Zinu… Tā ir Inta… Ervīna dzīvoklis ir pārbūvēts, savienojot vairākus dzīvokļus daudzstāvu mājā. Blakus guļamistabai atrodas telpa, kurā bija domāts izbūvēt lielu vannasistabu. Taču tagad, pēc Ervīna vārdiem, tur glabājas visādi krāmi. Man gan pašai nekad nav pieticis dūšas ieskatīties. Pat Ervīna klātbūtnē. Noslēpumaino telpu no guļamistabas atdala plānas bīdāmās durvis.

Nojausma, ka “vannasistabā” dzīvo Inta, man atnāca jau sen. It īpaši skaudra šī sajūta ir pēc mīlēšanās. Es parasti tādās reizēs esmu skaļa. Bet pēc tam pārņem kauns. Liekas, ka kāds trešais to visu ir dzirdējis un tagad nāks mani sodīt. Ervīns par mani smejas… Bet es – es gluži vai redzu, kā lēni atveras bīdāmās durvis... un ienāk Inta ar pātagu, kas savīta no elektrības vadiem. Inta ir Ervīna kādreizējā draudzene. Cik zinu, gandrīz pilnīgi sajukusi prātā. Turklāt agresīva. Ervīns par viņu stāsta nelabprāt, bet noprotu, ka viņš pats no Intas baidās. Droši vien tāpēc arī ieslodzījis “vannasistabā”. Interesanti, vai viņa ir vienkārši sasieta vai pieķēdēta pie sienas…. Droši vien pieķēdēta. Ervīna atslēgu saišķī pamanīju slēdzeni no rokudzelžiem. Es to uzreiz pazinu – mans iepriekšējais draugs bija policijas seržants, un mīlējoties mēdza mani pieķēdēt ar rokudzelžiem pie gultas….

Nekad neesmu Intu redzējusi. Pat ne fotogrāfijās. Bet gribētos – vismaz pa gabalu! Lai gan esmu pārliecināta – ja viņa nāktu pretī, uzreiz pazītu.

Piespiežos Ervīnam. Viņš miegā kaut ko noņurd un apķer mani ar roku. Roka ir smaga, man mazliet trūkst elpas un sāp ribas. Bet tā ir daudz drošāk. Ar pašu apziņas maliņu jūtu, kā īstenība pamazām pāriet sapnī…