Nogurusī pasaule

Reiz sensenos laikos uz tāltālas planētas dzīvoja kāda samērā maza civilizācija. Patiesību sakot, arī planēta nebija nekāda lielā un lielai civilizācijai tur nemaz nepietiktu vietas. Bet tam nebūtu lielas nozīmes turpmākajā stāstā. Kā pār civilizāciju tā pār planētu valdīja kāds valdnieks vārdā Tmu. Kā valdnieks viņš bija gana bargs, ja gribam būt precīzi, tad būtu jāsaka, ka viņš bija pat ļoti bargs – vismaz planētas apdzīvotājiem tā likās. Valdnieka moto attiecībā uz tautu bija: “Darbu un nedaudz maizes – vairāk jau neko tautai nevajag.” Bet tauta alka pēc izklaidēm.

Kad kāds planētas, ko, starp citu, sauca par Pluku, apdzīvotājs pārnāca mājup no darba, viņam bija tikai divas iespējas tālākai darbībai. Plukieši varēja likties gulēt, vai arī doties uz kādu citu darbu. Patiesībā, viņiem bija arī trešā iespēja, taču to dīvainā kārtā neviens plukietis neņēma par pilnu, proti, viņi varēja skatīties griestos un skaitīt plaisas, kas tur bija vērojamas lielos daudzumos. Lielākā plukiešu daļa tomēr strādāja divos darbos, katrā pa astoņām stundām, lai atgriežoties mājās nevajadzētu doties gulēt. Lai propagandētu šādu dzīvesveidu, Tmu bija izplatījis baumas, ka miegs nogalina saprātu, tāpēc godīgam plukietim pienākas gulēt ne vairāk kā piecas stundas diennaktī (kas arī uz Plukas bija aptuveni 24 stundas gara). Un plukieši tā arī darīja. Tad kādu dienu (nepateikšu precīzi kādu, jo plukiešu laika skaitīšanas sistēma manam prātam ir krietni par sarežģītu) uz Plukas planētas nosēdās Cilvēks. Tāds bija tā cilvēka, kurš nosēdās uz Plukas, vārds. Viņu pavadīja krietns pulks dažādu pavadoņu. Starp tiem, protams, bija arī neliels pulks misionāru, neliels pulks kareivju un liels pulks juristu. Zemieši bija jau izpētījuši par Pluku visu, ko vien varēja izpētīt. Viņi zināja, ka plukieši ir noskumuši un nogarlaikojušies. Un viņiem bija plāns. Tas bija varen viltīgs plāns kā pakļaut Plukas planētu.

Zemieši nekur nedevās – ne iekarojumos, ne misijas gājienos – viņi tikai sēdēja, kur bija piezemējušies un pamazām cēla kaut ko. Plukieši pēc kāda laika jau bija apraduši ar atceļotājiem no citas planētas un tagad stāvēja pēc darba vai starp darbiem pie kosmosa kuģa un vēroja to. Viņi protams izteica arī dažādus minējumus par to, ko atbraucēji varētu celt. Lielākā daļa iestājās par to, ka zemieši noteikti ceļot kādu apmācības ēku, kur varētu plukiešus apmācīt dižajās citplanētu zinībās. Citi plukieši gan mēģināja iebilst, sacīdami, ka tas varētu būt forts, ko zemieši ceļ ar nolūku iznīcināt Plukas planētu. Bet pārējie nepadevās viņu musinošajai ietekmei un nolinčoja iebildējus.

Pēc kāda mēneša zemiešu celtne bija pabeigta. Tā noteikti nebija forts – vismaz ne tādā izskatā, kādā plukieši pazina fortus. Tā arī ne pārāk atgādināja skolu – vismaz plukieši nekad nebija redzējusi skolu, kurai virs ieejas karātos mirgojošs uzraksts, kas plukiešu valodā vēstīja: “Spēļu zāle. Laipni lūdzam!” Un atkal plukiešus nodarbināja doma, šoreiz par to, ko varētu nozīmēt noslēpumainais uzraksts. Vieni domājas, ka varbūt tāds ir skolas nosaukums, citi domāja, ka tas varētu kādas celtnes nosaukums, ar kuru plukieši vēl nebija pazīstami.

Beidzot viens no viņiem sadūšojās un iegāja iekšā celtnē. Pārējie plukieši ar aizturētu elpu vēroja viņu. Kad drošsirdis pavēra durvis, plukiešu acīm pavērās līdz šim nepieredzēts skats – pustumsā iegrimusi telpa, kurā mirguļoja dažādu formu un izmēru kastes. Drošsirdīgais plukietis lēniem, šļūcošiem soļiem piegāja pie vienas no tām. Tai sānā bija kaut kāds izaugums, bet priekšā bija ekrāns ar uzrakstu: “Ielieciet monētu, lai sāktu spēli”. Plukietis pagrābstījās kabatā, sagrābstīja monētu, kas tomēr bija vēl palikusi pēc nodokļu nomaksāšanas un iemetas caurumā. kaste norija monētu un uz ekrāna parādījās dažādas zīmes, bet zem zīmēm bija norādījumi. Plukietis palasīja norādījumus, pamāja ar galvu par zīmi, ka ir sapratis, ko no viņa gaida, un parāva izaugumu. Simboli sakustējās, sāka griezties, līdz apstājās. Plukietis ar lietpratīgu skatienu nopētīja parādījušos simbolus, paspaidīja pogas, kas bija kastes priekšā un vēlreiz parāva izaugumu. Atskanēja troksnis un no kastes izbira nauda. Plukieši sajūsmā ierēcās un visi barā skrēja iekšā. Izrādījās, ka visiem plukiešiem pietiek kastu un viņi tur stāvēja līdz vēlai naktij un ir netaisījās doties mājup. Tad no kosmosa kuģa iznāca Cilvēks un devās pie Tmu. “Redzi,” viņš teica. ”Tavi ļaudis ir palikuši rīcības nespējīgi. Mūsu varā ir likt viņiem darīt visu, ko vien vēlamies. Mēs varam atdot viņus tev atpakaļ, ja tu atdosi mums visus savas planētas resursus.” Tmu iesmējās. “Kā gan jums var ienākt prātā doma, ka mani pavalstnieki man varētu nepaklausīt? Es tagad aiziešu un to jūsu ēku un likšu viņiem jūs nogalināt.” Un Tmu devās uz spēļu zāli, bet viņam neizdevās likt saviem ļaudīm iznīcināt zemiešus. Taču arī Tmu palika tur iekšā un sāka raustīt kastes izaugumus.

Tad Cilvēks nospieda kādu pogu savā kosmosa kuģī un ēka ar visiem plukiešiem aizlidoja izplatījumā. Viņš apskatījās uz Plukas planētu, kas tagad piederēja viņam, tikai viņam. Cilvēks sāka smieties, un viņa smiekli izklausījās kā iedzērušas cūkas, kas pie tam mēģina atnesties, kviecieni. Tad viņš apskatījās apkārt. Apkārt bija tukšums un klusums. Absolūts tukšums un klusums. Arī zemieši bija palikuši spēļu zālē spēlējam. Tagad Cilvēks bija palicis viens uz neapdzīvotas planētas ar kosmosa kuģi, ar kuru viņš nemācēja apieties.