Mūsu pilsētā ir četras skolas. Nezinu, bet droši vien katrā skolā un katrā klasē ir bērni, kurus pārējie klasesbiedri nepieņem savā vidū. Mūsu klasesbiedrs Aigars Purviņš bija viens no tiem. Viņa mamma strādāja par sētnieci un, salīdzinot ar mūsu mammām, bija jau krietni gados, tēvs lasīja pudeles un brīvajā laikā visai dziļi lūrēja glāzītē. Visjautrāk bija tad, kad mēs, pagalma bļauru bars, atradām veco Purviņu guļam kādā grāvmalē...

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
“Pudeļvecis, pudeļvecis!” mēs korī saucām, ap veco dzērāju sastājušies.

“Maitasgabali tādi!” vecais brēca, mēģinādams izstiept garu, kaulainu roku un satvert kādu no tuvākstāvošajiem aiz kājas. Mēs, uzjautrināti, metāmies bēgt. Pavisam projām gan neskrējām: apstājušies pa gabaliņu, mētājām vecajam Purviņam virsū smilšu gabaliņus, akmentiņus, sniega pikas vai ko citu, kas tobrīd atradās pa rokai. Vecais Purviņš bija populārs visā tuvīnajā apkaimē. Nereti viņš arī mēdza uz ielas “aplaimot” garāmgājējas meitenes, tvarstot tās un aicinot nākt pie viņa par sievām.


Aigars

Aigaram, par spīti viņa centībai, sekmes nebija diez ko spožas. Zēnam bija “grūta galva”, un viņš tikai ar pūlēm varēja ielāgot uzdoto vielu. Zīmēja gan viņš labi, un zīmēšanas skolotāja mēģināja viņu pierunāt pat iestāties mākslas skolā. Taču mamma viņu nebikstīja, kā tas bija ar mums, pārējiem, un Aigaram pašam pietrūka uzņēmības. Turklāt mūsu klasē viņš bija visjaunākais.

No pirmās līdz ceturtajai klasei Aigars sēdēja vienā solā ar Jāni, kurš bija ļoti “pareizs”, apzinīgs un ar augstu pienākuma sajūtu apveltīts puika. Dīvaini, bet Jānis neprotestēja pret šādu solabiedru. Tā kā pēdējā laikā Aigaram nebija sanācis laika izpildīt mājasdarbus, viņš bieži mēdza lūrēt Jānim pār plecu, arī kontroldarbu laikā. Šī iemesla dēļ matemātikas skolotāja bieži vien Aigaru parāva aiz auss un sūdzējās klases audzinātājai Ozolai, lai zēnus izsēdina tālāk vienu no otra. Atskanot otrajai sūdzībai, Aigars tika nosēdināts labi tālu - pēdējā solā pie loga jeb “kamčatkā”, kā mēs šo vietu saucām. Protams, līdz ar to jau Aigara sekmes neuzlabojās, gluži otrādi - viņš aizvien vairāk sāka atpalikt visos mācību priekšmetos.

Aigars, sēdēdams viens pats, ierāvās sevī un vairs nesarunājās ne ar vienu klasesbiedru. Mēs to visu, protams, uztvērām kā acīs lēkšanu, ko pret mums, saliedēto kolektīvu, atļāvies viens mērkaķis, “sētniecēns”, kas no sevis pārāk daudz iedomājas. Mēs arī ar Aigaru vairs nesarunājāmies. Starpbrīžos viņš viens pats sadrūmis stāvēja pie loga un skatījās kaut kur tālumā. Mēs nezinājām, ko viņš fantazē. Ne ar vienu viņš savās pārdomās nedalījās. Taču šis posms Purviņa dzīvē vēl bija pats mierīgākais. Drīz viņš mums sāka krist uz nerviem.


Pudeļu Antons

Mēs ātri vien pamanījām, ka Aigars valkā samērā nonēsātas drānas. Arī zābaki viņam nebija tik glīti kā vairumam klases puiku. Un par skolas somu vispār nerunāsim. Ja pareizi atceros, tieši šī apvalkātā portfeļa dēļ klases lielākais huligāns Artūrs iesaukāja Purviņu par “Pudeļu Antonu”. Šī palama pielipa puikam kā dadzis. Drīz vien visi, izņemot skolotājus, šķiet, bija aizmirsuši, kā puiku sauca patiesībā.

Piektajā mācību gadā, kad asteru pušķiem pilnām padusēm 1. septembrī ieradāmies savā klasē, Purviņam blakus apsēdās kāds jaunatnācējs. Viņu sauca par Ilmāru. Artūrs nekavējoties paziņoja: “Nesēdi viņam pārāk tuvu, citādi arī tev tukšo pudeļu smaka pielips!”

Aigars, neraugoties uz to, ka no rīta skolā ieradās visai smaidīgs, pamazām sadrūma. Tas jau bija Artūra mērķis. Viņš, šķiet, līdz ārprātam neieredzēja tos mirkļus, kad Aigara sejā parādījās kaut niecīgākā prieka atblāzma. Artūrs uz Pudeļu Antonu bija “ieēdies” vairāk nekā mums visiem kopā varēja sapņos rādīties.

Kādudien skolā bija ieradusies Purviņa māte. Viņa ilgi un dikti runājās ar klases audzinātāju Ozolu, sūdzēdama savas bēdas. Purviņa mātei sirds bija pilna un viņa, acīmredzot, bija padalījusies savās dvēseles sāpēs par grūto dzīvi ar veco Purviņu, no kā nav nekādas jēgas, vien kauns un negods, par to, cik grūti viņai vienai pelnīt nožēlojamas kapeikas savam un dēla uzturam. Māte droši vien kaut ko bija stāstījusi arī par Aigara nepaklausību. Viņš jau nebija vienīgais nepaklausīgais zēns mūsu klasē, bet sūdzējusies bija vienīgi viņa mamma.

Skolas dienas beigās audzināšanas stundā Ozola paziņoja Aigaram, ka nav apmierināta ar puikas uzvedību, un nu Pudeļu Antona kauliņi visas klases priekšā tika skaloti uz nebēdu. Labākas uzskatāmības nolūkā Ozola izsauca puiku klases priekšā: lai visi dabūjot aplūkot, kāds tad tas nepateicīgais razbainieks izskatās. Pudeļu Antons nokaunējies stāvēja klases priekšā galvu nodūris un cītīgi pētīja kurpju aukliņas.

“Redziet, kādas viņam ir netīras rokas!” teica Ozola. “Un kas tās tev par pinkām te savēlušās? Fui! Kad tavi mati pēdējo reizi ir redzējuši šampūnu?”

“Vakar veikalā...” ķiķināja Artūrs.


Uzvedības burtnīca

Kronis visam bija Ozolas iekārtotā uzvedības burtnīca. Katru dienu Purviņa mamma rakstīja ziņojumus skolotājai par to, kā Aigars uzvedies mājās un ar cik augstu atzīmi pēc 5 ballu skalas viņa uzvedība tiek vērtēta. Ozola, savokārt, rakstīja ziņojumus Purviņa mammai par to, kā viņš uzvedies skolā. Šādi izpaudās klases audzinātājas palīdzība Aigara audzināšanā. Turklāt visus šos ziņojumus viņa izteiksmīgā, labi nostādītā balsī lasīja priekšā visai klasei. No šīs burtnīcas mēs visi uzzinājām, cik bieži Aigara mamma likusi dēlam mazgāt grīdu, cik bieži sūtījusi uz veikalu un kā šie pienākumi tiek pildīti. Skolotāj nolasīja arī klasei priekšā savu uzrakstīto un vaicāja, vai mēs šādam klasesbiedra uzvedības vērtējumam piekrītam.

Tā nu Aigara mājas un skolas dzīve, tās apspriešana un apsmiešana ar Ozolas svētību kļuva par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Klases priekšā pat tika pārbaudīts, vai viņam ir tīras rokas, veselas zeķes un apgriezti nagi. Mūs uzjautrināja tas, ka “upurjērs” allaž stāvēja klases priekšā tāds kā apčurājies, kā asti iežmiedzis. Tas šķita ļoti smieklīgi, un mēs jau audzināšanas stundu sākumā nevarējām novaldīt savu prieku par gaidāmo “izrādi”. Protams, klusībā visi slavējām debesis, ka nevienam no mums nebija jāstāv viņa vietā... Vienā no šādām “lasīšanas stundām” uzzinājām, ka Aigara tēvs ir pavisam aizgājis no viņa un mammas...


Atriebība

Kaut arī Purviņš sēdēja blakus Ilmāram, nekādi labie draugi no viņiem nesanāca. Ilmārs bija pats par sevi, Pudeļu Antons - par sevi. Ilmārs stundu laikā tāpat kaut kā knibinājās. Purviņš, savukārt, zīmēja ķiņķēziņus. Tā kā tas viņam samērā labi padevās, klasesbiedri vēl daudzmaz viņu pacieta. Aigara zīmētās bildītes bija tīri foršas. Reiz viņš bija uzzīmējis kaut kādu briesmīgu kropli, uzrakstījis “Aborta atlieka” un zem tā parakstījis klases autoritātes Artūra vārdu. To nu viņam nevajadzēja darīt: šādu “uzbraucienu” nepacieta ne vien Artūrs pats, bet arī liela daļa klases puiku un pat daži skuķi.

Stundām beidzoties, saniknotie klasesbiedri Aigaru gaidīja pie garderobes. Sastājušies pie abām sienām, viņi demonstratīvi izveidoja gaiteni, caur kuru būtu jāvirzās “nāves kandidātam”, kā Artūrs viņu nosauca.

Aigara nelielais, kalsnais stāvs parādījās garderobes otrā galā. Lēni kājas vilkdams, viņš tuvojās kareivīgi noskaņotajam baram. Iespējams, viņa galvā rosījās doma par to, ka jāskrien mājās bez mēteļa. Taču - ja puika tā izdarīs, viņš labi zināja, kas sagaida. Nekas labs. Māte noteikti kliegtu, cik grūti viņai jāstrādā, lai sapelnītu dēlam mētelīti, kuru tas bezatbildīgi pametis garderobē, ka tik aukstā ziemas laikā nevar pliks pa pasauli riņķī mētāties - vēl saslims, zāles dārgas, par ko viņš galu galā domā utt. Tā nu, visus “par” un “pret” sevī apsvēris, pudeļu lasītāja un sētnieces vienīgais dēls uzmanīgi un pazemīgi tuvojās asinskārajiem dauzoņām. Redzot Aigara acīs pazemību, Artūrs kļuva vēl pašpārliecinātāks. Nokļūstot līdz “koridora” sākumam, Aigars kļuva par klasesbiedru grūstīšanas objektu. Kreisā malā stāvošie pagrūda viņu uz labo pusi, savukārt labajā pusē esošie “piespēlēja” Aigaru atpakaļ “kreisajiem”. Ar mokām nokļuvis līdz garderobes telpai, zēns paķēra savu mētelīti, bet Artūrs to veikli izrāva viņam no rokām un nu sākās futbola spēle. Aigars mēģināja pacelt savu apģērba gabalu, bet Artūrs ar abām kājām uzlēca tam virsū un aklās dusmās sāka tajā slaucīt kājas. Kad Aigars beidzot atguva savu mēteli, viņa acis pildījās asarām. Šķita, ka Artūrs to vien ir gaidījis. Sajūsmināts viņš iesaucās: “Bimbaļa!” Ar to vien nepietika. “Tavs tēvs ir dzērājs!” iesaucās Artūrs. “Nav tiesa! Mans tēvs ir miris!” Aigars, dusmu un izmisuma asarām šķīstot, kliedza pretī. “Dzirdiet visi: miris!!!”


Upurjērs

Pēc šī gadījuma Pudeļu Antonu mūsu klasē kaustīja visi, kam nebija slinkums pacelt roku. Runas par viņu bija aizklīdušas pat līdz vecāko klašu zēniem, un arī tie nekavējās pielikt roku sētnieces dēla pāraudzināšanas programmā. Nabaga Aigars regulāri staigāja viss vienos zilumos, tomēr neuzdrošinājās nevienam sūdzēties. Viņam bija piedraudēts: gadījumā, ja viņš atļausies kādam kaut ko papīkstēt, dabūs vēl vairāk. Arī skolotāji šķita neko neredzam. Aigara solabiedrs Ilmārs arī baidījās plest muti. Viņš nenostājās nedz vienā, nedz otrā pusē. Tā tas turpinājās ilgu laiku. Daži no klasesbiedriem gan sāka uzskatīt, ka tas viss ir pretīgi, un ir jāpārtrauc. Daži turpretī, ieskaitot Artūru, joprojām Pudeļu Antonu uzskatīja par savu “boksa maisu”. Skolotāji vienīgi aiz žēlastības puikam lika trijniekus, lai viņš varētu kaut kā vilkties pārējiem līdzi un lai mātei par sirdsēstiem viņu neizmestu no skolas.

Kādudien, kad Aigars uzmeta uz Ozolas galda savu mūžīgo “uzvedības burtnīcu”, tajā melns uz balta ar tēva roku drebelīgiem burtiem bija ieķēpāts: “Neklausa mammu”.

“Kur ir tavs tēvs!?” kliedza klases audzinātāja. “Aizej viņam pakaļ! Lai viņš tūlīt pat atnāk uz skolu!”

Puika, galvu nodūris, izgāja pa klases durvīm. Viņa sejā atspoguļojās riebums: riebums pret dzīvi, skolu, skolotāju, savu tēvu un pret visiem mums. Pēc pusstundas viņš atgriezās.

“Tēva vairs nav mājās,” Aigars teica un novērsa skatienu. Tai mirklī mēs sapratām, ka toreiz, pirms trim gadiem, sakot, ka tēvs ir miris, viņš mums sameloja. Vecais Purviņš, acīmredzot, bija atradis dislokācijas vietu citos novadgrāvjos un dēlu apmeklēja reizi trijos gados.


Saruna ar Andu

Man kļuva Aigara žēl. Vienmēr viņš bija tik nelaimīgs un nomākts, taču, ar solabiedreni Andu pārrunājušas to visu, secinājām, ka tā vienkārši tuvoties Aigaram nebija iespējams. Mēs, paši tuvākie, bijām tie, kas sabradāja viņa pašapziņu. Arī Anda bija augusi nepilnā ģimenē un ļoti labi zināja, kādas ir tās “priekšrocības”. Turklāt viņa dzīvoja netālu no Aigara un bija ieklausījusies kaimiņu tantiņu sarunās. Bieži vien Aigaram un viņa mammai trūcis maizītes, par apģērbu nemaz nerunājot. Aigara mamma strādāja no rīta līdz vakaram, bet vecais Purviņš mēdzis viņu iekaustīt un atņemt naudu, kas paredzēta pārtikas pirkšanai. Aigars ne reizi vien kliedzis uz māti, ka labāk viņš vispār nebūtu piedzimis: visi viņu sitot, neviens nemīlot, nevienam viņš neesot vajadzīgs... Protams, sāpīgi bija dzirdēt, ka klasesbiedrs tā runājis.

Domājams, ne mazums pie viņa ķibelēm bija vainojama gan klases audzinātāja, gan mēs - klasesbiedri. Aigars nekad ar mums kopā nekur negāja. Un ko tad viņš būtu nācis - lai saņemtu kārtējās dunckas un izsmieklu? Kopā ar mums ekskursijās arī viņš nekad nebrauca - viņam nebija naudas, bet neviens no mums arī nebija tik cēlsirdīgs, lai viņa vietā samaksātu kaut rubli. Klases labākie uzskatīja zem sava goda ar viņu draudzēties. Balamutes, savukārt, turējās savrup un par savu godu uzskatīja Pudeļu Antonu kārtīgi apsmiet. Neitrālo biedru grupa arī par viņu nelikās ne zinis. Viņam nebija neviena drauga arī starp pagalma puikām, droši vien tādēļ, ka tajā pagalmā dzīvoja lielais vairums klasesbiedru, kas pārējos attiecīgi noskaņoja pret Purviņu.


Sacerējums

Todien literatūras stundā mums bija jāraksta sacerējums. Izvēle no diviem: vai nu par Annas Sakses romānu “Pret kalnu” (kad es mācījos, tas bija ļoti aktuāls temats: par pozitīvajiem un negatīvajiem varoņiem) vai tā sauktais brīvais temats - spriedumi un domas par līdzcilvēkiem. Es izvēlējos pirmo, bet Anda - otro tematu. Mūs abas jau labu laiciņu uztrauca “Purviņa problēma”, diemžēl pārāk maz bija dzīves pieredzes, lai spētu to atrisināt.

Anda stundas gaitā sīkā rokrakstā bija aprakstījusi sešas lapas. Sacerējums atgādināja tādu kā grēksūdzi un laika katram ieskatīties savā dvēselē. Andas darbs bija vienīgais, ko literatūras skolotāja Ziemele lasīja priekšā visai klasei nākamajā stundā. Mēs, “neitrālā fronte”, iegrimām dziļās pārdomās. Anda bija uzrakstījusi par to, kā jūtas bērns, augdams bez tuvinieku mīlestības. Klases labākie izmeta pa piezīmei, ka tas jau nu neesot nekas ievērības cienīgs. Balamutēm, savukārt, bija iemesls jaunam zviedzienam.

“Brūtgāns un brūte!” nobļāvās Artūrs. “Purviņš un Dzērvenīte! Pudeļu Antons un Antonija!”

Aigars tā savādi paskatījās uz Andu.


TĀ diena...

Nemūžam nepiedošu sev, ka tajā dienā nepiegāju Aigaram klāt un nepateicu nevienu labu vārdu. Viņš pie skolas nāca man pretī un viņa acīs bija tik liela bezcerība, ka es neviļus sarāvos. Viņš paskatījās manī ar lielām, skumjām, iegrimušām acīm. Kaut kāda priekšnojauta man čukstēja, ka jāaprunājas ar viņu, taču Aigars pagāja man garām, un gluži aiz piedurknes raut viņu man negribējās. Viņš taču bija dīvainītis. Un kā uz mani raudzīsies skolasbiedri... Varbūt tad es pati nonākšu visu neieredzētā Aigara vietā...

Skolas diena pagāja kā parasts. Tika lasīta Aigara mūžīgā “uzvedības burtnīca”, kā parasti izskanēja dzēlīgas piezīmes gan no skolotājas, gan no dažu mūsu biedru puses. Bezcerībā, ka varētu kādreiz kaut kas mainīties, Aigars todien skatījās nevis uz savām kurpju auklām, bet gan uz mums visiem. Viņa skatienā bija kaut kāds pārmetums, it kā viņa spītīgi sakniebtās lūpas gribētu teikt: jā, nu te es atkal stāvu jums par apsmieklu, bet es jau neesmu vainīgs, ka esmu piedzimis tieši sētniecei, ka neesmu nevienam vajadzīgs...

Tā bija pēdējā reize, kad Aigars uz mums skatījās. Un tad viņš pateica kaut ko, kas mūs visus uz mirkli padarīja mēmus: “Es jums piedodu. Es mīlu jūs visus, jo jūs esat mani tuvākie cilvēki.”

Visi palika aiz pārsteiguma atplestām mutēm. Paņēmis savu apvazāto portfelīti, zēns, uzrāvis plecus, kā sitienu gaidīdams, lēnām izgāja no klases. Lieks un nevienam nevajadzīgs. Atpakaļ viņš vairs neatnāca.

Tas visiem bija baigs trieciens. Pirmo klasesbiedru mēs apglabājām, kad pašiem bija tik tikko četrpadsmit. Todien, aizejot mājās, Aigars bija sameklējis virvi, pakāpies uz ķeblīša, ap lustru apmetis cilpu... Aigara mamma mājās bija ieradusies vēlā vakarā... Tas jau bija pārāk vēlu...

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form