close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Jānis stāvēja autobusa pieturā. Viņš tikko bija izkāpis no autobusa. Mobilā telefona zvans, kāpjot ārā, bija pārtraucis viņa pārdomu un atmiņu plūdus. Šodien viss bija noticis tik negaidīti, kaut gan šis notikums bija jau sen gaidīts. Nezinādams, ko darīt, viņš stāvēja un truli, neko neredzēdams, skatījās pāri autobusu stāvlaukumam. Jāņa smadzenēs atbalsojās viens vienīgs vārds: “Tēvs! Tēvs! Tēvs!” Sirds krūtīs arī nelikās mierā, it kā būtu veikusi vairāku kilometru skrējienu, nevarēdama nomierināties.

Jānis maldījās atmiņu līkloču ceļos. Nekas jau īpašs nebija noticis. Viņš šodien bija saticis savu tēvu. Tēvs nebija redzēts vairāk nekā trīsdesmit gadus. Sīkums. Iespējams, ka daudziem ir nācies pārdzīvot šādas sajūtas.

Bērnībā Jānim nācās bieži dzirdēt gan no draugiem, gan no klasesbiedriem, ka viņu tēvi brauc ar autobusiem, mašīnām, ir priekšnieki, kopīgi ir piedalījušies kaut kādos pasākumos. “Tēvs palīdzēja”, “tēvs izdarīja”, “tēvs ieteica”. Jānim tā nebija. Viņš bija pieradis dzīvot kopā ar māti. Katrā vīrietī, ar kuru bija kāda darīšana, viņš bija mēģinājis iedomāties kā būtu, ja viņš būtu tēvs. Cik jauki būtu! Jānis centās līdzināties, atdarināt katru no viņiem. Viņi visi bija tik labi, tik izprotoši un kārtīgi, labi pelnīja, ne tā kā viņa tēvs. Dzērājs, kam nerūp sava ģimene. Kā iedzēra tā līda kauties. Alimentos pārskaitīja mēnesī rubli vai vispār neko. Kas tas par tēvu? Jānis vēl labi atcerējās bērnībā redzētās tēva ārdīšanās reizes, kad viņš atgriezās mājās labā dūšā. Zināja mātes stāstīto, ka tēva dzeršanas tūrēs no mājām pazuda cimdi, zeķes, televizors, palagi un pārvalki. Kaut gan nekā nevarēja noticēt mātes teiktajam, ka nedzēris tēvs esot bijis visjaukākais un ar humoru apveltīts cilvēks. Viss, ko atcerējās Jānis par tēvu, bija atmiņu laika izdrupinātais izplūdušais tēva sejas attēls. Lai kā viņš centās atsaukt atmiņā tēva seju, tas viņam neizdevās. Kad vecāki šķīrās, Jānim vēl nebija pieci gadu. Fotogrāfijas, kurās ir redzams tēvs, Jānis gan bija bieži skatījies. Tajās tēvs bija priecīgs, laimīgs par savu pirmdzimto dēlu. Toreiz bērnībā Jānis nevarēja saprast, kāpēc dzīvē tā viss ir iekārtots: vienam ir tēvs, otram nav.

Skolas laikā Jānis bieži bija domājis, kā būtu, ja viņš satiktu tēvu. Vai tēvs viņu pazītu? Varbūt paietu garām kā pilnīgi svešam cilvēkam? Vai tēvam it nemaz nesāp tas, ka viņš ikdienā neredz savu dēlu, nezina kā viņam iet mācībās, ko viņš domā? Vai tiešām pudele ir labāka par dēlu?

Smieklīga šķita arī kāda saruna ar Jānim nepazīstamu sievieti, kas bija viņu speciāli uzmeklējusi. Viņa jautāja par tēvu, ko domājot par viņu, vai negribot satikties. Rādīja tēva fotogrāfijas. Kā izrādījās viņa esot tēva kaimiņiene. Jānis bija stūrgalvīgi atcirtis – nē! Ja tēvs reiz gribēja atgūt dēlu, tad viņam pašam vajadzēja nākt un runāt. Viņš, acīm redzot, bija par gļēvu, lai to darītu. Laikam būs kādā dzeršanas reizē izbazūnējis, ka gribētu satikt. Vai arī gribēja, lai lielais dēls sāk rūpēties par savu tēvu, jo kā nekā vecums nāk virsū. Cik tas ir stulbi!

Jānis bieži uzdeva sev jautājumu: “Kas man šodien ir tēvs?” Atbilde bija vienkārša: “Pilnīgi svešs cilvēks, kurš ir viens no maniem radītājiem. Man nav nekā kopēja ar viņu. Es viņu nepazīstu! Ko viņš ir tik labu manā labā darījis, lai es tagad mestos un palīdzētu viņam? Neko! Viņš nav bijis līdzās manos grūtākajos brīžos, viņš man neko nav iemācījis! Nē, ir gan iemācījis! Riebumu pret alkoholu un alkoholiķiem. Paldies viņam par to!”

Šodien piepildījās ilgi auklētais jautājums: “Kā būs, kad satikšu tēvu?” Atbildi līdz šim Jānis vēl nebija varējis atrast. Gaidot autobusu pie iekāpšanas perona, Jānis bija vērojis apkārtējos cilvēkus. Bija nemīlīgi auksts ziemas dienas rīts. Kāds vīrietis piesaistīja Jāņa uzmanību. Viņa abas rokas bija nosaitētas ar marles pārsēju. Labajai rokai bija neapsaitēti divi pirksti – īkšķis un mazais pirkstiņš. Kreisajai rokai brīvs bija tikai īkšķis. Jānis nodrebinājās, redzēdams šādu skatu, un nodomāja: “Tādā aukstumā un vēl bez cimdiem. Varbūt apsaldētas? Ja apsaldētas, tad būs piedzēries gulējis salā. Varbūt nelaimes gadījums? Nepaveicies čomam!”

Jānis apstulba. Vīrieša seja bija kaut kur redzēta. Ļoti pazīstama! Līdzīga... Tēvs? Nevar būt! Nē, bet tas taču ir tēvs! Sieviete, kas bija rādījusi tēva bildes, toreiz stāstīja, ka tēvam esot šūta apakšlūpa pēc nelaimes gadījuma, tas ir, viņš esot neveiksmīgi nokritis. Jānis toreiz vēl pie sevis bija pasmaidījis par vārdu salikumu “nelaimes gadījums”, jo tas noteikti notika dzērumā.

Šī vīrieša seja bija vienās grumbās. No vēja, no dzeršanas, no ciešanām, no pārdzīvojumiem, no grūtās dzīves. Jānis nezināja, kāpēc tā bija tāda. Protams, savu tiesu grumbu sejā deva arī lūpu izķēmojošā rēta. Šaubu tik pat kā nebija. Tas bija Jāņa tēvs! Tēvs! Cik ilgi Jānis bija gaidījis šo tikšanās brīdi! Cik šķēpu aplauzis domājot par to, kā tas būs! Un še tev! Te Jāņa priekšā stāv viņa miesīgais tēvs visā savā skaistumā! Ko nu?

Vīrietis paskatījās uz Jāni. Jānis satrūkās. Šķita, ka tēvs tūlīt izlasīs viņa uzvārdu un vārdu, pēc kā tad arī atpazīs kā dēlu. Bija tāda sajūta it kā viņa vārds ir visiem izlasāms, jo tas uzrakstīts uz koka plāksnītes un karātos uz krūtīm. Jānis nokaunējies novērsās. Vīrietis pagrieza galvu uz sāniem, jo bija pamanījis kādu sev pazīstamu cilvēku.

“Tēvs mani nepazina. Nu, protams, kā lai mani pazīst? Kā lai atpazīst mazo dēlu pēc trīsdesmit un vairāk gadiem! Es viņam esmu svešs, viņš – man. Kā gribētos atgriezt laiku atpakaļ un izmainīt visu to, kas ir noticis! Tagad varētu ņemt un apskauties un sasveicināties, kā tiekoties pēc ilgas prombūtnes! Diemžēl tas nav iespējams!”

Izrādījās, ka tēvs gaidīja to pašu autobusu, kuru gaidīja Jānis. Autobusā Jānis iekāpa pēdējais. Viņš gribēja apsēsties tā, lai varētu vērot tēvu. Tēvs bija apsēdies šofera pusē pie loga. Vieta pie viņa bija brīva. Jānim par laimi vēl viena sēdvieta bija brīva labajā pusē nedaudz aiz tēva. No šīs vietas Jānis varēja mierīgi un neuzkrītoši no sāniem vērot savu tēvu.

“Cik viņš ir novecojis!” domāja Jānis, skatīdamies uz tēvu. “Šis cilvēks ir mans tēvs! Mans! Tēvs! Ko viņš pie sevis domā, skatīdamies ārā pa logu? Ko viņš darītu, ja zinātu, ka brauc vienā autobusā ar dēlu? Viņš taču mani neatpazina! Mēs viens otram esam pilnīgi sveši cilvēki.

Rokas esi apsaldējis. Kā izskatās, tad dzeršanu tomēr neesi atmetis.

Kāpēc tu sabojāji savu dzīvi, manas mammas dzīvi un manējo? Vai tiešām tu neko nenožēlo? Vai kādreiz esi iedomājies par mani?

Cik daudz laika ir pagājis! Es nevaru tevi atzīt par tēvu un uzrunāt! Man sāp. Visi pagājušie gadi sāp! Mātei esi daudz pāri nodarījis! Es nevaru tev piedot! Ja šī mūsu tikšanās būtu notikusi daudzus, daudzus gadus atpakaļ, ja tu būtu meklējis kontaktu ar mani, tad varbūt šodien mēs nesēdētu kā svešinieki. Negribu nevienu nosodīt, jo iespējams, ka gan tev, gan manai mammai ir bijuši vērā ņemami iemesli, kāpēc bija jāšķiras, kāpēc neinteresējies par dēlu.

Es nevaru iedomāties kā izturētos, ja man būtu jāšķiras no sava bērna. Priekš manis tā būtu katastrofa. Tie būtu neaprakstāmi pārdzīvojumi. Bet kā juties tu? Vai tiešām tu biji tik bezjūtīgs, vai alkohols palīdzēja to visu aizmirst?

Kā tu tagad dzīvosi pa mājām ar apsaitētām rokām? Kā tu spēsi pagatavot ēst? Tev taču nav neviena, kas palīdzētu! Vai bija vērts dzīvot, ja vecumdienās nav neviena sava tuva cilvēka?

Ak, tēti! Tēti! Pirmo reizi pēc trīsdesmit gadiem es izrunāju šo vārdu! Cik tas dīvaini skan manās lūpās! Cik neiedomājami grūti man ir tagad! Tu, tēti, to nemaz nevari iedomāties.”

Tēvs piecēlās un virzījās uz autobusa priekšējām durvīm. Pieturā viņš izkāpa. Jānis slepus vēroja savu tēvu un domās novēlēja: “Visu labu, tēt! Žēl, ka tā ir sanācis. Lai dzīve tevi neatstāj novārtā!” Autobuss sāka kustēties, atstādams aiz sevis pieturā stāvošu cilvēku. Jānis iegrima domās par pagājušiem laikiem un analizējot savu šīsdienas rīcību. “Vai es pareizi rīkojos?” tagad ir radies jauns jautājums, uz kuru Jānim jārod kārtējā atbilde.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form