Penelope: Lingva

Verners sapīka un sanervozējās. Uz pieres izspiedās sviedru lāses. Ja sievietes rokas uz viņa pakauša neturētu viņa galvu tieši tur, kur tā atradās, viņš jau būtu metis mieru. Pārvietojies viņai blakus un citējot kādu franču filmu, paziņojis, ka pabeigsim citreiz. Vai kaut kā līdzīgi centies pasākumam pielikt punktu. Vismaz konkrētā vakara pasākumam. Kaut gan patiesībā punkts būtu jāliek pavisam. Jau sen. No otras puses, kurš gan vainīgs, ka sievietes ķermenis tā veidots, ka visjūtīgās vietas tik grūti sataustāmas un samīļojamas. Dabas māte gan bez iemesla neko nedara, droši vien tam ir kāds grūti atšifrējams pamatojums. Bet varbūt pavisam vienkārši – lai dzīve pārāk salda neliktos, lai bauda netraucētu par problēmām domāt... Galu galā jau tā no 4000 zīdītāju sugām vienīgi homo sapiens mātītes gatavas pāroties visa gada garumā. Kas par daudz, tas par skādi...

Galvā ienāca divdesmit gadus vecais domugrauds par to, ka Padomju Savienībā seksa nav. Ar nesatricināmo pārliecību un universālo muļķību bruņotā sociālistiskā darba varone, kas toreiz šo pērli svieda sejā amerikāņiem, to bija domājusi pilnīgi nopietni. Nekā smieklīga tur patiesībā nebija. Tāpat kā šodien nav jāsmejas ne par pensijām, ne par bērnu pabalstiem. Jo valsts to ir domājusi pavisam nopietni. Viņam pašam nācās nomainīt vismaz duci gultas biedreņu un nosvītrot desmit gadus no dzīves, lai saprastu, ka diemžēl šai kolhozniecei, audējai vai kas nu viņa tur bija, ir pilnīga taisnība. Seksa nebija toreiz un praktiski nav arī tagad. Vismaz tā saucamajā postpadomju telpā. Citur Verneram ar šo problēmu tā īsti nebija iznācis saskarties, ja neskaita skumjās pārdomas par to, kāpēc rietumos lielākā daļa sieviešu cenšas darīt visu, lai neizskatītos iekārojamas. Un vēl skumjākās pārdomas par to, kāpēc lielākā daļa rietumu vīriešu ar to samierinās.

Tātad – nebija toreiz un nav arī tagad. Toties ir kas cits. Vēlēšanās sevi apliecināt. Vēlēšanās otru pazemot. Vēlēšanās atkauties no vientulības vai samazināt spiedienu uz muguras smadzenēm. Vēlēšanās tikt pie bērna, mantas, protekcijas vai vēl nez kā. Tā sakot, vajadzīgo pasvītrot. Jo katra situācija dziļi individuāla, bet rezultāts visur aptuveni vienāds.Vai nu īsa un konkrēta najebalovka, kad iepriekšējā vakara solījumi no rīta ir aizmirsti un īsie tuvības/kaisles/sapratnes mirkļi aizskalojas kā izlietoti prezervatīvi kanalizācijā. Vai arī braukāšana ar putuplasta gabalu pa stiklu daudzu gadu garumā kā apliecinājums nespējai atzīt, ka šajā spēlē visas uzvaras ir Pirra uzvaras, bet neizšķirts ne ar ko īpaši neatšķiras no sakāves.

Rokas vēl aizvien turēja Vernera pakausi. Notriepies vai līdz uzacīm, viņš turpināja lūpu un mēles kustības, cerot, ka varbūt tomēr izdosies. Labi, ka viņa vismaz kārtīgi nomazgājusies, viņš nodomāja un tīri neviļus notrīsēja, atceroties tās epizodes, kad uzbudinoša aromāta vietā viņu gluži vai vajāja smaržu kokteilis, kāds sastopams varbūt vēl vienīgi pie pārvietojamās plastmasas tualetes masu pasākumā karstā vasaras dienā. Toties skūties gan viņas visas tagad iemācījušās, viņš turpināja prātuļot, atcerēdamies deviņdesmito gadu sākumu, kad bija pilnīgi citādi. Vēl nesen, ieklīdis kāda jaunības drauga garāžā, viņš atklāja, ka sienas nolīmētas ar desmit gadus veciem ‘’vakara meiteņu ‘’ izgriezumiem no ‘’Vakara ziņām’’, kuros skaistules demonstrēja gan kuplas krūtis, gan kuplus apmatojumus. Ko lai dara, arī silto bumbiereņu laiks pagājis. Galu galā, izspiest no vīra vai mīļākā kārtīgu kažoku ir daudz progresīvāk.

Te nu Verners atcerējās savu vienpadsmitās klases sacerējumu par cilvēka dzīvības vērtību. Un tajā iemālēto atziņu, ka grūtniecība ir sievietes instruments spiediena izdarīšanai uz vīrieti, bet aborts – nenostrādājuša, tātad konkrētajā situācijā nederīga, instrumenta izmešana. Par šo un vēl līdzīgām bezkaunīgām atziņām blondā latviešu valodas skolotāja Jolanta viņam ielika treknu divnieku un lika nākt pēc stundām aprunāties. Aprunāšanās beidzās aiz slēgtām kabineta durvīm uz viena no rakstāmgaldiem. Attapies pēc piecu minūšu neprāta, Verners blenza uz viņas strijām un klausījās, ka bērna tēvs esot totāls cūka, kura dēļ Jolantai nācies vienai cīnīties ar zīdaini, diplomdarbu, nekurinātu dzīvokli, finansu problēmām un citām katastrofām.

Rokas atvirzīja viņa galvu sānis. Sievietes balss vēstīja, ka viņš esot ļoti jauks, vienīgi šodien viņa neesot īsti formā. Noslaucījis lūpas pret viņas vidukļa ādu, Verners ievēroja, ka parādījušās pirmās celulīta pazīmes. Pagājušo reizi tiekoties, nekā tāda vēl nebija. Ideālais augums bija ietērpts ideālās lupatās un komplektā ar teju vai ideāli prasmīgo rīcību lika Verneram domāt, vai tikai viņa nav sākusi no kāda vai kādiem ņemt naudiņu par to, ko vīrieši parasti tomēr grib un cer dabūt par velti. Pagājušā reize gan bija... jā , pirms gandrīz diviem gadiem. Reti tiekamies, reti, viņš nodomāja. Varbūt tāpēc esam viens no otra atraduši. Galu galā, laiks ir vienīgā lieta, ko nenopirksi un neatgūsi ne par kādu naudu.

Var jau sevi mierināt ar domu, ka līdz trīsdesmit gadiem jau visi dara muļķības, saņem triecienus, uzdauza punus un krāj pieredzi tam īstajam uzrāvienam, kuram jābūt kaut kur starp trīsdesmit un piecdesmit. Katrā ziņā jau desmit gadi pagājuši kopš tiem saldajiem septiņpadsmit, kad bija viegli ar veca ciniķa intonāciju teorētiski spriedelēt par spiediena izdarīšanu un izmetamiem instrumentiem. Kad pašam vēl nebija sajēgas par to, kā jūtas cilvēks, ar to visu saskaroties reālajā dzīvē. Kad ar tevi prasmīgi manipulē vai arī tevi primitīvi šantažē, kad vienam spēles dalībniekam ir ‘’posļedņij šans’’, bet otram banalā iespēja maksāt par piecpadsmit prieka minūtēm ar divdesmit rūpju gadiem. Lai šo gadu laikā saprastu, ka patiesībā sievietes vienīgā erogēnā zona, kas nostrādā simtprocentīgi, ir viņas naudas maks. Veltot tai pietiekami daudz uzmanības, orgastisks mirdzums viņas acīs garantēts pat tad, ja tu esi impotents. Pat ja tu esi trīskārtīgi impotents, kā tajā muļķīgajā anekdotē (t.i. ar ļenganu krāniņu, ripzāģa norautiem pirkstiem un kautiņā sakropļotu mēli).

Viņš nolika galvu uz spilvena un piespiedās sievietes siltajam augumam.

- Noskūpsti mani, klusu teica Jolanta.