Vita Jaunzeme: Jā, ir diezgan negatīva. Esmu pārliecinājusies, ka skolās vide diemžēl nav prioritāte. Vides priekšmets ir visai nepopulārs. Es runāju par vispārējo izglītību, par mācību grāmatām un citām lietām. Tas nav priekšmets, kas ir obligāts augstskolās, vidusskolās un skolās. Tas, ka vide pasaulē ir atzīta par prioritāti un ka tēma ir aktuāla - tas tā ir. Bet vai to nevajadzētu ieviest tādā...reālākā veidā. Kā atsevišķu priekšmetu?
Vaira Vīķe – Freiberga: Es nedomāju, ka tādēļ vien, ka ir problēma, tam vajadzētu atsevišķu priekšmetu skolā vai universitātē. Kaut gan, universitātēs ir dažāda veida programmas par vides apsaimniekošanas un vides aizsardzības projektiem. Kas drīzāk būtu vajadzīgs, ka skolā šī apziņa tiktu ieaudzināta kā daļa no vispārējās mācību programmas.
Es atceros, ka man kā bērnam mācoties par Latvijas upēm parādīja Latvijas karti un prasīja (tas bija bēgļu nometnē), lai es iemācos cik metrus katra upe ir gara. Un es vienkārši nebiju spējīga to iemācīties, jo sapratu cik tas ir bezjēdzīgi. Mans prāts atsakās ko tik bezjēdzīgu atcerēties un paturēt prātā. Piemēram, es domāju, ģeogrāfijas stundā bērnam, mācoties par Latvijas upēm, integrāli daļa no šīs mācības, nebūtu tikai cik tās ir garas un cik dziļas, bet kādas tur ir zivis, kāda tur ir dzīvība. Arī mazliet par upju vēsturi – kā tās agrāk kalpojušas par ūdensceļiem un kāda ir to tagadējā situācija. Un varētu būt ekskursijas uz šādu upi. Tas pats ar ezeriem. Tas pats ar visu citu, es domāju, tam jābūt integrāli iesaistītam visā mācību procesā. Nerunāsim jau nemaz par to, ka vecāki, kuri aiziet uz mežu un tad izgāž no mašīnas savus nedēļu krātos atkritumus. Jūs saprotiet, ne jau tādā veidā bērnam iemācīs pareizo attieksmi pret vidi.
Vita Jaunzeme: Kāda ir Jūsu attieksme pret talkām kā tādām? Pasaulē šādas sakopšanas talkas notiek, kaut gan pie mums reizēm tās asociējas ar padomju laika subotņikiem. Kā Jūs uzskatāt, vai tas ir labi, ka tagad šāda talku kustība Latvijā iet plašumā?
Vaira Vīķe – Freiberga: Nu redziet, paldies Dievam , ka tādas talkas ir, citādāk drīz jau mēs būtu netīrumos līdz ausīm. Bet ir arī skumji, ka vieniem ir jāiet un jātīra pakaļ tiem, kas mēslo. Tā ir tāda smaga problēma.
Mans dēls tikko bija sācis iet skolā. Mēs viņam vienmēr bijām mācījuši, ka, piemēram, konfekšu vai košļājamo gumiju papīrīšus nekādā ziņā nedrīkst mest uz ielas vairāk, kā mājās uz grīdas. Un tos, ja nav kaut kāda tvertne, jāpaglabā kabatā, kamēr būs kur nolikt. Nu un mans nabaga puišelis, aizgājis uz skolu brīvlaikā skatās, ka citi bērni met papīrīšus koridoros un skolas sētā, mēģina viņus uzrunāt. No viena tiek piekauts, no otra tiek pagrūstīts. kādu laiku staigā apkārt lasīdams tos papīrīšus un beigās pasaka, ka viņam apnīk, viņš ir noguris, jo visi citi acīmredzot ir ar citādām vērtībām.
Un te nu ir tā vērtību cīņa, saprotiet. Te ir šis nosodījums publiskā telpā par vides piecūkošanu, sākot ar elementāru sērkociņu vai papīra nomešanu. Un vēl, piemēram, mums Latvijā nav pietiekamas otrreizējās pārstrādes programmas. Mēs neatdalām to kas ir reciklējams – atjaunojams no tā, kas tiešām degradējams un būtu jānodod cita veida pārstrādāšanai.
Vita Jaunzeme: Vai Jūs varētu atbalstīt tādu domu, ka talkas, kā vides izglītības praktiskās nodarbības būtu kā papildinājums, protams, brīvprātīgs - vides priekšmetiem skolās? Jo tie, kuri ir vākuši ar savām rociņām un to mežu sakopuši - viņi to nekad vairs nepiemēslos. Tā teikt laba profilakse.
Vaira Vīķe – Freiberga: Es domāju, tas būtu ļoti svētīgi! Man šķiet, ka daudzi cilvēki, būtu ar mieru piedalīties, saprotot un redzot to starpību cik viss daudz labāks izskatās bez tiem mēsliem. Vai ne? Un tāda izglītība ir vajadzīga tikpat pieaugušiem, kā maziem, jo diemžēl te ir vairākas paaudzes, kas šajā ziņā nav īpaši labi izglītotas. To mēs redzam, kur vien pagriežamies. Tā tas ir. Darba ir daudz, un es domāju, ka tas ir ļoti labi, ka piedalās dažādas paaudzes. Man šķiet, ka tādās talkās visiem: bērniem, vecākiem, pensionāriem jāpiedalās kopā.
Vita Jaunzeme: Vai Jūs pati personīgi esat kādā talkā piedalījusies?
Vaira Vīķe – Freiberga: Man nav iespējams tādus pienākumus uzņemties, kamēr esmu prezidente.
Vita Jaunzeme: Bet pirms jūs kļuvāt par prezidenti, vai Jums ir bijusi šāda talku pieredze - Kanādā, piemēram?
Vaira Vīķe – Freiberga: Nē, redziet, Kanādā nav tāda situācija, jo tur nav publiskās telpas, kas šeit Latvijā ir liela privilēģija – mums ir ārkārtīgi daudz publiskie meži, kur cilvēki var staigāt. Kanādā tādi ir ļoti ierobežoti – pilsētā ja tie ir parki, un, protams, parkus tīra arodbiedrības algoti darbinieki, kas streikotu, ja kāds tur sāktu par brīvu lasīt viņu teritorijā citu izmētātus papīrus. Parka apkopšana ir nodota attiecīgu instanču vai privātu institūciju rokās, un viņu arodbiedrības ļoti nopietni raugās uz jebkādu konkurenci no brīvprātīgā darbaspēka. Tāda ir situācija Kanādā. Publiskie meži ir tik milzīgi un tik tālu, ka tur talkas rīkot vienkārši būtu nereāli.
Vita Jaunzeme: Es ļoti ceru, ka pie mums publiskie meži paliks arī centros un tie netiks privatizēti...
Kā jūsuprāt varētu ieaudzināt cilvēkā mīlestību pret dabu, jo, manuprāt, problēma ir tikai tajā apstāklī, ka cilvēks nemīl dabu. Es nerunāju tikai par mešanu un atkritumiem, es domāju plašāk – upes tiek piesārņotas, meži tiek izcirsti, Kādas varētu būt tās metodes? Vai mīlestību vispār var ieaudzināt?
Vaira Vīķe – Freiberga: Var, var! Un jo agrāk sāk jo labāki rezultāti. Un tas viss nāk no pieredzes. Un pieredze ir nepieciešama tieši kontaktā ar dabu. Ne par velti maziem bērniem pilnīgi instinktīvi ir prasība turēt kādu mājdzīvnieku – kaut vai zelta zivtiņu. Ķīnā savulaik turēja mazās kastītēs circeņus, japāņi tur vabolītes. Kādu dzīvu radību, par kuru rūpēties un tā man šķiet, būtu ļoti svētīga lieta Lai bērnam būtu kāds mājdzīvnieciņš ko kopt.
Vita Jaunzeme: Tad tas būtu kā sākums?
Vaira Vīķe – Freiberga: Saprotiet, pirmais kas ir vajadzīgs ir empātija ar citu dzīvu radību, kā ar sevi pašu. Visvieglākā empātija rodas ar kustošu, dzīvu radību, jo ar to cilvēkam ir vieglāk identificēties.
Kas attiecās uz veģetāciju un neorganisko dabu, tad tas ir kaut kas kur jānāk talkā. Mazais princis, kas savu rozi kopa. Viņam tā bija īpaša, jo viņš TAI rozei bija veltījis savas pūles. Citādi tā viņam būtu tikai viena roze starp visām citām. Tā roze, kuru jūs esat īpaši kopis, jums kļūst īpaši mīļa.
Bet caur šo vienu rozi, ko kāds ir kopis un kas viņam kļuvusi mīļa, viņš arī saprot, ka visa daba ir tikpat vērtīga. Un tad viņš tai nebūs gatavs vairs darīt pāri.
Estētiskām jūtām un estētiskai audzināšanai arī jāspēlē sava loma, it īpaši, ja bērns dzīvo tādā vietā kā lielpilsētas, kur ir šie drausmīgie rajoni, kur cilvēki dzīvo necilvēcīgos apstākļos un absolūti bez jebkāda kontakta ar dabu. Un pilsētas bērnam, kam nav izdevības tikt uz laukiem, viņam ir grūti izjust to, ko daba dod. Un te, man šķiet, ir ļoti svarīgi, lai tieši pilsētu bērniem būtu iespēja, pēc iespējas agrākā vecumā atrasties kontaktā ar dabu. Ne visi vecāki ved savus bērnus izbraukumos dabā, zaļumos. Skolām vajadzētu organizēt regulāras ekskursijas. Veikt eksperimentus, varbūt pasmelt dīķī ūdeni, ko vēlāk skolā var palikt zem mikroskopa un ieraudzīt kā tur kustās sīkbūtnītes un citas lietas. Šāds kontakts ir kultivējams. Šīs izjūtas - tās nav iedzimtas, viņas ir jākultivē.
Vita Jaunzeme: Jūs pieminējāt zelta zivtiņu...
Mums ir tāds tradicionāls jautājums. Ja jūs noķertu Zelta Zivtiņu, kādas būtu tās 3 vēlēšanās, ko jūs vēlētos, ar piebildi, ka iespējams ir viss.
Vaira Vīķe – Freiberga: Nestāstīšu, to es teiktu tikai Zelta Zivtiņai. Tādas lietas nedrīkst izpaust pasaulei, tāpēc, ka pasakās vienmēr tiek teikts, ka, ja svarīgas lietas izpļāpā, tās nepiepildās.
Vita Jaunzeme: Bet jūs varētu pateikt vēlēšanās, kuras būtu tādas ...aptuvenas, nekonkrētas...
Vaira Vīķe – Freiberga: Kā jūs domājat, aptuvenas?
Vita Jaunzeme: Aptuvenas - lai netraucētu tām vēlēšanām piepildīties, bet tai pašā laikā, lai cilvēki varētu nojaust kas jūs uztrauc.
Vaira Vīķe – Freiberga: Nē, saprotiet, es to tiešām saku nopietni. Ja cilvēks savā dzīvē ko vēlas – tā ir ļoti nopietna lieta. Pret to ir jāattiecas nopietni. Tas ir ne tikvien jāizdomā ar prātu, bet arī jājūt ar sirdi. Un tā kā tas ir nopietni, tas nav triviāli un es tā to uztveru, tas nevar būt citiem, visiem izklāstīts.
Taču, kas attiecās uz vispārējām vērtībām, uz tādām, ko es gribētos redzēt pasaulē – tās visas ir elementāras. Man kā kara laika bērnam, protams, pirmā vēlme, lai pasaulē valdītu miers. Un tas naids, ko es redzu uzplaiksnām visās pasaules malās, regulāri, regulāri un atkārtoti, tas ir pirmais, kas mani visvairāk biedē. Es redzu, ka tas ir cilvēka dabā. Es redzu, ka tas ir arī cilvēka kultūrā iestrādāts. Un tas, ka mums ir jācenšas kontrolēt naida uzliesmojums un vardarbību, un karus, tas nu ir vairāk kā skaidrs.
Vita Jaunzeme: Cilvēki kļūst agresīvi....
Vaira Vīķe – Freiberga: Nē, nekļūst agresīvi – ir agresīvi savā būtībā..
Vita Jaunzeme: Kļūst aizvien agresīvāki...
Vaira Vīķe – Freiberga: Nē, nē – nekļūst agresīvāki. Tādi vienmēr ir bijuši...
Vita Jaunzeme: Tādi vienmēr ir bijuši?
Vaira Vīķe – Freiberga: Tas viņiem ir diemžēl iedzimts.
Vita Jaunzeme: Viņiem? ...Mums...
Vaira Vīķe – Freiberga: Jā... mums.
Vita Jaunzeme: Tādi mēs esam. Un tur neko nevar darīt?
Vaira Vīķe – Freiberga: Esam gan. Mums ir reptīliskas smadzenes, kas ir saglabājušās kopš rāpuļu laikiem. Vidussmadzenes mums ir tādas pašas kā rāpuļiem. Un smadzeņu zemgaroza, kurā ir mūsu instinkti, - tie ir ļoti dziļi ieprogrammēti.
Vīriešiem nāk klāt testosteroni un citi vīriešu hormoni, kas reizē gan attīsta muskuļus, gan arī veicina agresivitāti. Ne par velti, ārkārtīgi liels procents noziegumus pasaulē pastrādā jauni vīrieši.
Vita Jaunzeme: Cilvēki katru dienu elpo netīru gaisu, uzsmēķē, uzdzer, ieēd mazliet saindētu barību, iedzer mazliet saindētu ūdeni – tā visa ķīmija mūsos arvien vairāk uzkrājās. Tāpat trokšņu līmenis palielinās – vide kopumā kļūst agresīvāka. Jūsuprāt, nevarētu savilkt paralēles - jo piesārņotāka kļūst vide, jo cilvēks kļūst agresīvāks?
Vaira Vīķe – Freiberga: Nē, absolūti ne. Tam nav nekāda sakara. Uz veselību tas varētu atstāt iespaidu, uz dzīves gaidāmo ilgumu jā. Piemēram, ja cilvēks regulāri elpo kādas kancerogēnas vielas, kas tiek izdalītas industrijā, kā tas bija Brazīlijā., kādā pilsētā, kur cilvēkiem nemitīgi dzima deformēti bērni un dzīves ilgums bija skandalozi zems. Bet ar agresivitāti tam nav nekāda sakara.
Vita Jaunzeme: Es respektēju jūsu viedokli....
Ja rītdien masu mēdijos izskanētu paziņojums un, ja jūs šim paziņojumam noticētu, ka pēc mēneša pasaule – planēta zeme ies bojā. Ko jūs darītu? Kādi būtu tie galvenie uzdevumi, ko jūs vēl izdarītu šī mēneša laikā?
Vaira Vīķe – Freiberga: Es sakārtotu savu dvēseli, kā es to darītu, ja es dabūtu zināt, ka man ir nedziedējama slimība. Tā ir tā pati situācija.
Vita Jaunzeme: Gandrīz. Tomēr nē. Ja paliek jūsu pēcteči, jūs varat domāt par viņiem, bet, ja visa planēta iet bojā, nekas vairs nepaliek.
Vaira Vīķe – Freiberga: Starpība jau nav nekāda!
Vita Jaunzeme: Nekāda?
Vaira Vīķe – Freiberga: Nē! Vienīgā starpība, vai jūs aizejat bojā lielā kompānijā, vai jūs aizietu viens pats. Saprotiet, tur jau starpība nav, ko viens cilvēks darītu.
Vita Jaunzeme: Es domāju, ka starpība varētu būt tā – ja man paliek bērni, es nokārtoju jautājumus tā, lai bērniem būtu labāk un apzinātos, ka viss turpināsies arī bez manis. Bet, ja nekas un neviens nepaliek – ko tur vairs ko kārtot?
Vaira Vīķe – Freiberga: Sava dvēsele vienmēr jāsakārto... Jo mēs jau mūžīgi nedzīvojam. Neviens – ne mēs, ne bērni.
Vita Jaunzeme: Kāds būtu Jūsu novēlējums “Projektam Pēdas”?
Vaira Vīķe – Freiberga: Vienā vārdā: “Lai veicas!” (Smaida) Galvenokārt izglītības un apziņas celšanā. Šie ir būtiski un svarīgi jautājumi. Un lai veicās arī cilvēkus aktivizēt. Es ļoti gribētu redzēt, ka Latvijā aktivizējas atkritumu pārstrādes sistēma. Mēs esam pieraduši ģimenē to darīt. Tā mums ir ļoti liela disciplīna. Monreālā daudz laika ieguldījām, lai atkritumi pārstrādē aizietu sadalīti. Papīrs tiktu no jauna izmatots un izlietots, un tā tālāk un tālāk. Man šķiet šajā lauciņā Latvijai vēl ārkārtīgi daudz ko darīt!
Vita Jaunzeme: Prezidentes kundze, vai ir kas tāds ko jūs gribētu pateikt mūsu mērķauditorijai – studentiem, skolēniem?
Vaira Vīķe – Freiberga: Es domāju, ka katram vajadzētu tāpat kā Mazajam Princim, kuram bija sava Roze, par kuru viņš rūpējās, ...katram viņa dzīvē vajadzētu savu vietiņu – mīļu stūrīti. Vai tas būtu pilsētas parkā kaut kur citur - kāds koks, kas viņam īpaši simpātisks vai kāda vieta dabā. Es domāju, ja viņš par to domātu un sūtītu tam savas tādas labas jūtas un pozitīvās emocijas, tas noteikti palīdzētu – viņš pats justos labāk.
Vita Jaunzeme: Vai jūs ticat, ka doma spēj materializēties?
Vaira Vīķe – Freiberga: Es domāju, ja viņas (domas) ir mērķtiecīgas un sirdī pārdzīvotas un it sevišķi, ja viņas nonāk harmoniskā viļņu garumā ar citām domām, tad viņām ir visas iespējas realizēties.
Vita Jaunzeme: Paldies jums šo par interviju! Es gribētu novēlēt arī jums, lai visi jūsu sapņi un ieceres materializējas un īstenojās!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
