close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vienā mirklī pār mani pārgāzās Niagaras ūdenskrituma gadsimta devums. Es jutos.. Es nejutos nekā.. Mani pārņēma šoks.. Bērns, puika, droši vien puika.. jeb meitene.. tagad jāpērk ratiņi... būs jāmācās tos ēdienus taisīt.. Nesakarīgas domas raustīja manas smadzenes.

- Vēl jau īsti nezini....? – pēkšņi izšāvu.
- Zinu, Oskar. Veicu testu mājās, tas bija pozitīvs. Biju pie ārsta. Viņš apstiprināja. Jau divas nedēļas esmu stāvoklī. Es, Oskar, sapratīšu tevi, ja nevēlēsies bēbi atzīt. Es saprotu kādā situācijā mēs esam, kādā situācijā esi tu.. - Nē, Iev’, nerunā, - mani pamazām sāka atstāt šoks, - es mīlu tevi, es jau mīlu mūsu bērnu. Galvenais ir tagad apsēsties un saprast ko un kā mums darīt.

Viņa neko neatbildēja, tik sniedza man pašu mīļāko skūpstu.

Vakarā es nopirku milzīgu pušķi un.. un vīnogu sulu.. Gribēju pirkt vīnu, bet.. bet nezināju, vai grūtniece drīkst to dzert. Šī rīta ziņa mani pacēla debesīs. Man būs bērns! Es būšu tētis! Nu man kļuva pilnīgi vienalga, cik gadu šķir manu un Ezermales dzimšanas dienu. Man bija vienalga, ka atgriezīsies Ezermaļa kungs, man bija vienalga Lin.. nē Linda man nebija vienaldzīga.. Neredzami asmeņi durstīja manu sirdi, domājot par Lindu.. es to meiteni mīlu.. es nezinu, vai tas ir iespējams, bet.. es mīlēju divas sievietes.. divas sievietes vienlaicīgi.. Bet.. bet es būšu tēvs, un tas mani darīja laimīgu.

Ieva šovakar izskatījās skaista kā nekad! Mana bērna māmiņa.. Mēs malkojām sulu un risinājām mūsu smago situāciju. Es noteikti vēlējos, lai manam bērnam būtu ģimene, mamma un tētis. Mana sirds plīsa no sāpēm iedomājoties, par to, ka mūsu, manas un Lindas, mazās sapņu domiņas par nākotni, mazu dzīvoklīti, savu atslēdziņu, savu elektrības rēķinu, mīksto mantiņu, kuru virtuvē būs atstājis mūsu, mans un Lindas bērniņš.. Tas viss izkūpēs gaisā, jo man būs jāsaka Lindai, ka vārds MĒS ir pagātne... Ezermale pat šķita laimīga, ka beidzot atsvabināsies no sava vīra, kuru viņa nemīlēja, kurš nemīlēja viņu.. Es pavadīju nakti pie viņas, savas bērna māmiņas.

Nākamajā rītā uz Rīgu devos agrāk, man bija lekcija. Ezermale palika guļot.. Tik skaista viņa izskatījās.. Uzskribelēju mazu zīmīti: “mīlu.. tētis.”!

Pēc lekcijas man bija brīvs laiks, kurā rakstīju e-mailu Lindai. Jutos pārāk gļēvulīgs, lai viņai pateiktu acīs. Manī valdīja divas pilnīgi pretējas emocijas. Biju laimīgs, ka kļūšu par tēti, ka būšu kopā ar Ievu, biju nelaimīgs, ka Linda kļūs par meiteni, ar kuru kādreiz esmu bijis kopā.. Rakstot mailu raudāju, slēpu asaras no blakus sēdošajiem, bija sajūta, ka tieku rauts uz divām daļām.. kā patiesībā arī bija...

Uzrakstījis devos uz nākamo lekciju. Biju nedaudz nokavējies. Ieejot auditorijā, visi sēdēja ar koka sejām. Normunds uzreiz man pienāca klāt.

- Vecīt, varbūt iziesim ārā!
- Kas ir, ko jūs te visi tādi sakņupuši sēdiet? Kur pasniedzējs?
- Oskar izejam!

Es sadzirdēju starp čalām “..jā, bet it kā esot Ezermale bijusi vainīga, viņa esot apdzinusi un tā smagā mašīna...” ... “viņu pat neesot varējuši atpazīt..”

Āāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāā....!!!!!!!!! Viņas vairs nav... Viņu vairs nav... Es kritu bezdibenī. Manas kājas rokas kļuva nejūtīgas, man sāka sāpēt galva... Izskrēju ārā. Es skrēju! Ārā, skrēju un skrēju. Bezmērķīgi. Normunds man nopakaļus. Es ieskrēju Vecrīgā, skrēju pa mazajām ielām, skrēju, skrēju, skrēju, līdz mani atstāja spēki...

Normunds man pieskrēja klāt, apskāva – Oskar, Oskar, tev ir ģimene, tev esmu es, tev ir Linda. Oskar tu mani dzirdi? Oskar?

Es dzirdēju skaņas, es nedzirdēju saturu. Es nezinu, cik ilgi mēs tā notupējām. Es piecēlos, sākām iet, bez mērķa.

- Es Normund gribu kaut kur aizbraukt. Viens pats aizbraukt.
- OK, aizbrauksi, aizbrauksi Oskar.

Aizgājām nopirkām guļammaisu. Es iekāpu mašīnā un braucu, braucu, braucu, braucu... Metās jau tumšs. Iegriezos kādā meža ceļā, izbraucu tam cauri, iebraukdams pļavā. Apstājos meža malā, sakūru uguni, sēdēju, sēdēju un raudāju... Nebūs man puikas, droši vien, ka puika... Nav man vairs Ievas.. Nav.. nav.. 10 centimetru pasaulīte. Tā bija mūsu, tajā mēs bijām paslēpušies no garāmgājējiem. 10 centimetru pasaulīte.. Un tad, kad bijām gatavi no tās izlauzties un pateikt visai pasaulei, ka mēs esam Mēs, liktenis mūs izšķīta... Es raudāju, raudāju, raudāju... raudāju...

Nākamajā rītā pamodos, biju pārsalis, bet tas man maz interesēja.. Manī viss bija izdedzis.. Braucu atpakaļ uz Rīgu. Sāku aptvert situāciju. Nežēlīgi šis pavasaris ir izrīkojies ar mani, izraujot no ikdienas, iemetot karstā, neprātīgā mīlestībā, kura man pieteica bērnu, un tad.. tad visu ar nāves auksto roku to atņemot.

Tik Linda.. Linda.. Man vajadzēja satikt Lindu.. Varbūt, kāds tur augšā zināja, ko dara, varbūt kāds tur augšā saprata, ka šī šaha partija tiek izspēlēta neīstajā virzienā.. Ak Dievs, kā es šo mazo meiteni mīlu! Kā es viņai esmu darījis pāri šo pēdējo laiku.. Cik neapskaužamā situācijā viņa atradās. Viņas otrā puse ir kopā ar citu sievieti, domājot, ka mācos strādāju... Kāds es esmu bijis riebeklis. Kāds es esmu bijis egoists, domājot par mirkļa eiforiju, dedzinot pagātnes tiltus. Manas krūtis sprāgst no sāpēm, zaudējot Ievu un mazo, bet.. bet man ir 22 gadi, mana “lielā dzīve” ir pašā sākumā.. Droši vien pēc gadiem desmit šo pavasari atcerēšos kā murgu, nežēlīgu, melnu murgu... Šķiet es atkal esmu egoists, es atkal domāju par sevi. Cik nekrietni izskatās šī situācija. Es krāpju vienu, kad otra aiziet nebūtībā, es atgriežos pie pirmās... Man atkal sāka sprāgt asaras.. ES MĪLU VIŅAS ABAS!! Iekliedzos tik skaļi, ka šķiet garāmbraucošās mašīnas to dzirdēja.

Linda... Man vajag satikt manu Lindiņu... Bet e-mails... e-mails... es to aizsūtīju Lindai... Man būs jāzaudē vēl viņa!!! Es iespiedu pedāli grīdā un milzīgā ātrumā drāzos uz Rīgu. Ieskrēju pirmajā interneta kafejnīcā. Veries, taču veries ātrāk vaļā, tu stulbā kaste!!! “Mail Delivery System”!!! Viņa mailu nav saņēmusi – pilna pastkastīte. Tur augšā kāds ir!!! Bet, varbūt, varbūt tomēr.... viņa to ir saņēmusi..?

Trīcošām rokām uzspiedu viņas telefonu, sauc...

- Jā mīļuk! Kur tu vakar biji pazudis...

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form