Kā iemiets nu stāvu

vietā, kur eņģeļiem

Tevi nolaupīt ļāvu.

Nav dusmu man,

lai kā es to gribu,

jo neesmu pelnījis

tādu mīlestību.


Kā iemiets es stāvu

zem debesīm,

kā Tavas acis, tik zilām,

pie jūras, kas saulei rietot,

Taviem čukstiem aicina dzīlēs.


Nekā man vairs nav -

pat ne naida.

Šeit esmu vien tādēļ, ka baidos –

man nebūs ļauts

Tevi citā dzīvē vairs pazīt.


Kamēr šai vietā vien būšu,

kā suns, ķēdēm saistīts,

kas jau tik ilgi

no sāpēm kaucis,

Mēness, kas debesīs laistās,

negriezīs Zemei dzirdīgo ausi.


Nekad nebūs lemts

man vairs piedzīvot rītu,

kad cauri ugunij varēšu doties,

lai lietus lāsi

no Tava vaiga noslaucītu…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit