close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Kā iemiets nu stāvu
vietā, kur eņģeļiem
Tevi nolaupīt ļāvu.
Nav dusmu man,
lai kā es to gribu,
jo neesmu pelnījis
tādu mīlestību.

Kā iemiets es stāvu
zem debesīm,
kā Tavas acis, tik zilām,
pie jūras, kas saulei rietot,
Taviem čukstiem aicina dzīlēs.

Nekā man vairs nav -
pat ne naida.
Šeit esmu vien tādēļ, ka baidos –
man nebūs ļauts
Tevi citā dzīvē vairs pazīt.

Kamēr šai vietā vien būšu,
kā suns, ķēdēm saistīts,
kas jau tik ilgi
no sāpēm kaucis,
Mēness, kas debesīs laistās,
negriezīs Zemei dzirdīgo ausi.

Nekad nebūs lemts
man vairs piedzīvot rītu,
kad cauri ugunij varēšu doties,
lai lietus lāsi
no Tava vaiga noslaucītu…
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form