Saule uzsāk savas ikdienas gaitas. Tā paceļas virs Zemes kā sarkana, smagnēja bumba, bet tās gaisma staro savādi vēsi. Sārtums gan ir tas pats vecais, kāds tas mēdza būt ziemas rītos, bet tagad tāds tukšs un biedējošs. Saule ir apdzisusi.
Gaišs, kā jau katru rītu… rīts, tas ir brīdis, kad sāk aust gaisma…gaisma sāk aust, kad zvaigzne, vārdā Saule, ar saviem stariem sāk apspīdēt planētas, vārdā Zeme, daļu, kur stāv kāds cilvēks, kurš domā – “rīts ir klāt”…. Nu tas viss ir kļuvis daudz vienkāršāk, jo nav neviena, kas tam visam dotu nosaukumus, Saule ir kļuvusi vienkārši par atdzisušu zvaigzni un Zeme …– bet kas ir noticis ar Zemi?

Kādu dienu zinātnieki bija kļuvuši pavisam nemierīgi, vērojot Sauli lielajā teleskopā. Tā vairs nebija vecā, mīļā zvaigzne, kura katru dienu cilvēkus iepriecināja ar savu parādīšanos, šodien viņi vairs nepazina allaž rātno draudzeni. Bet jaunā ziņa par izmaiņām uz Saules tika turēta slepenībā, jo neaptveramā kosmosa procesi nebija prognozējami, tie nepakļāvās teorijām un likumiem. Viens gan bija skaidrs, ka notiek kaut kas neatgriezenisks, ko šoreiz cilvēkiem neizdosies ne ietekmēt, ne mainīt.

Tika nolemts, ka cilvēcei pagaidām šausminošo vēsti neziņos. Tā kā sekas vēl nebija izrēķinātas un aplēstas, tad Saules apdzišanas process bija augstākās pakāpes noslēpums. Bet drīz vien tas vairs nebija noslēpjams – ziemas palika arvien aukstākas un garākas, vasaras - vēsākas un īsākas, un tā gadu no gada, līdz visi sāka manīt, ka dabā ir sākušās graujošas izmaiņas.

Cilvēki saprata, ka ne Amerikas prezidents, ne arī kāda cita lielvara viņus neglābs, un sāka meklēt izeju...

Kaila zeme, sakaltuši un sastinguši koki, sārti atspulgi tukšo namu logos, viss sastindzis un baisi kluss. Okeāni kā ledus spoguļi, kalni kā ļauni spoki – tāda tagad planēta Zeme veic savus apļus un savu griešanos bez jēgas un bez mērķa bezgalīgajā visumā.

Nakts. Nakts ir tumšais laiks uz planētas Zeme tās daļas, kuru neapspīd tuvākā zvaigzne Saule. Tā ir tumsa, kura ir vēl tumšāka dēļ tā, ka logos vairs nav gaismu, kamīnos uguns un ielās mašīnu. Bet….kas tad tas! Izskatījās pēc gaišas dūmu strūklas????

Tā ir visparastākā darbdiena, kad cilvēki no rītiem, tas ir pulksten deviņos, dodas pa tuneļiem uz savām darba vietām un pēcpusdienās, tas ir pulksten astoņpadsmitos, atgriežas pa tuneļiem uz savām mājām, kurām nav logu, bet tās ir gaišas tāpat, tām nav jumtu, jo patiesībā tās līdzinās alām…Galvenais, cilvēki ir dzīvi – viņi dzīvo, mīl un cieš, strādā un atpūšas – viņi ir dzīvi un visam pārējam nav nozīmes. Visi sen ir aizmirsuši, ka rītam un vakaram, dienai un naktij ir kāds sakars ar atdzisušo zvaigzni Saule, sen ir piemirsts, ka naktis ir romantiskas dēļ savām zvaigžņotajām debesīm – tam visam sen ir atrasti citi aizvietojumi… un dzīve turpinās arī bez Saules!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!