es klusēšu, kad nostāsies viņš tieši blakus

un neatskatīšos, kad teiks - tev skaistas acis

un pati itin visā tikšu galā,

kad viņš man palīdzīgu roku sniegs


es jauki smaidot visu noslēpšu

lai neatplauktu, nepiekļautos, neatdotos


(man sadeg sirds, tas ir tik tuvu

es zinu, kas var notikt tālāk,

ja es kaut soli piekāpšos,

bet nē)


viņš piekusīs un aizies tālāk

es mājās pārnākšu

un savus smieklus, savu sirdi

tur nolikšu, kur tiem ir īstā vieta


man pašai ir kur silt un rāmi smaidīt,

man ir kam atdot savas domas,

man ir ko ikvakarus gaidīt,

un klusi pieglausties


kaut reizēm gribas vētrai būt

- es palaižu to garām

un sadegt gribas

- rāma palieku

vien ļauju vējam matu šķipsnu skart

un man ir labi

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit