STS III

Armands ilgi runāja par visu ko un tikai pašās beigās pastāstīja galveno jaunumu. Tā kā viņi tomēr esot pārgulējuši, tad viņš uzskata par savu pienākumu brīdināt Daigu par iespējamo saslimšanu ar STS. Daiga notēloja, ka ir satriekta, bet pati raustījās aizturētos smieklos. Armandam teica, ka viņai ir tikai divi vīrieši bijuši – viņš un Andris. Par Andri viņa galvojot, bet par Armandu....Daiga apklusa. Arī otrā klausules galā iestājās klusums, tikai pēc elpas varēja noprast, ka Armands vēl ir tur. Tātad tomēr Anna, beidzot pēc ilga klusuma brīža smagi novilka Armands. Hahaha! Nu bet dabiski, Daiga pie sevis irgojās, bet skaļi pauda tikai neviltoto izbrīnu. Ko tad pati Anna par visu to sakot? Armands sāka stāstīt. Anna vakar esot tāda dīvaina bijusi, ļoti laipna un mīlīga. Pie vakariņu galda sākusi nez kāpēc runāt par šausmīgo netīrību pilsētā, par nepieciešamību šad tad iegriezties sabiedriskajās tualetēs....Daiga juta, ka nespēs ilgāk valdīties un tūlīt sāks skaļi smieties. Anna tak bija nozagusi viņas ideju! Nē, droši vien Andris bija tā ieteicis. Vai tu tam tici, Daiga viltīgi iejautājās. Armands uz mirkli samulsa, bet tūlīt atbildēja, ka sieva ir viņam uzticīga, un nav nekāda pamata neticēt. Daiga neiebilda. Taču aizdomu sēkla bija sekmīgi iedēstīta. Daiga pat iedomāties nevarēja, cik sekmīgi.

Turpmākajās dienās Daiga vairs galvu par šo jautājumu nelauzīja. Dzēra zāles, ārstēja savu STS un pārdomāja atlikto jautājumu par precībām. Brīžam viņai tas pat šķita vilinoši. Nav vairs uztraukumu par nākotni, nav jāmeklē, kur dzīvot, nekādu problēmu. Bet ja nu Andris gribēs bērnus? Daiga savus jaunības gadus bija pavadījusi auklēdama jaunākos brāļus un māsas un nevēlējās atkal nodarboties ar sīču barošanu un pamperu maiņu tagad, kad šis bija noiets posms viņas dzīvē. Bez tam nesen uzzinātais jaunums par Andra sakaru ar Armanda sievu arī nelika mieru. Tātad kaut ko viņa ir darījusi ne tā. Kāpēc gan vīrietim jāmeklē sakars ārpus mājas, ja viss ir kārtībā? Tad viņa atcerējās pati savus nesenos piedzīvojumus ar Armandu un nedaudz saduga. Dots pret dotu.

Daiga smagi nopūtās un saprata, ka patlaban nav spējīga šo jautājumu atrisināt. Laikam domāšu par to rīt, viņa ar smaidu atminējās Skārletas teicienu, un pārlaida roku matiem, kā sliktās domas aiztraukdama.

Nākamā rītā Daiga piecēlās jau ar gatavu plānu. It kā sapnī būtu nosapņojusi. Viņa pat bija pārsteigta, kā agrāk tas nebija prātā iešāvies. Taču labāk vēlu nekā nekad. Pie brokastu galda Daiga ir kā starp citu izmeta, ka bijusi pie ārsta vēlreiz. Andris jautājoši pacēla acis no rīta avīzes. Jā, daktere teikusi, lai viņa mēģinot atcerēties visus, ar kuriem bijušas tuvas attiecības. Kad Daiga brīnījusies, kāpēc tas vajadzīgs, ārste atbildējusi, ka tā ir lipīga slimība, iegūstama tikai un vienīgi dzimumceļā un jāārstējas visiem. Te Daiga apklusa, sāka knibināt tostermaizi un tad izgrūda....man neviena cita nav bez tevis! Tā, tas nu bija pateikts.

Andris kļuva ļoti domīgs, nolika avīzi un atkal atminējās jau bijušo notikumu ar kādu sievieti. Daiga saprata, ka nedrīkst pieļaut, lai Andris tagad viņu apvārdo, un diezgan sausi noteica, ka dzīvo ar Andri jau vairāk kā pusgadu, bet slimība konstatēta tikai tagad. Ārstu viņa apmeklējot bieži – reizi 2-3 mēnešos. Vai tas neesot mazliet dīvaini, ka saslimusi tikai tagad? Kāpēc tad viņa tik bieži pie tā ārsta, Andris brīnījās. Te nu bija reize izmest pēdējo pietaupīto trumpi – es vēlējos bērniņu... bet ir problēmas...ārstējos. Daiga nolaida skatienu, bet ar acs kaktiņu vēroja, ko Andris teiks. Neuztraucies mīļā, Andris mierināja šķietami sabēdājušos draudzeni, vai tad mums tāpat vien divatā nav labi? Iezvanījās telefons. Andris pacēla klausuli. Runāja tikai zvanītājs. Andris pa retam īsi iestarpināja – jā...nē. Pēc sarunas apsēdās pie vakariņu galda, bet nepieskārās ne ēdienam, ne arī avīzei. Seja viņam bija bālāka nekā parasti. Daiga pat apjautājās vai kas noticis. Esot gan, Andris pavisam klusi atbildēja. Tāpat jau Daiga visu uzzināšot...īsi sakot viņam esot bijis īslaicīgs sakars ar Armanda sievu Annu. Armands sarīkojis mājās lielu traci sakarā ar atklāto slimību, un Anna beidzot atzinusies, ka viņai bez Armanda ir bijušas attiecības ar Andri un vēl vairākiem vīriešiem. Laikam jau kāds no šiem citiem aplipinājis Annu, viņa savukārt Armandu un Andri, bet viņš visbeidzot Daigu. Daiga no pārsteiguma sēdēja pavisam klusa, tikai domas drudžaini traucās pa galvu. Tātad viņa patiešām ne pie kā nebija vainīga! Daiga bija plānojusi visu sagrozīt tā, lai vainīga izskatītos Anna un Andris, bet, ka viss tieši tā arī izrādīsies....tas viņai pat sapņos nebija rādījies. Krūtīs lēnām brieda un cēlās augšup briesmīgs aizvainojuma kamols. Daigai pat asaras sasprāga acīs, iedomājoties, cik briesmīga muļķe ir bijusi galvu lauzīdama un domādama kā attaisnoties. Padomājot, ka gandrīz jau bija gatava pie Andra par sievu iziet, viņa juta, ka niknums tūlīt lauzīsies uz āru. Andris vēl joprojām kaut ko runāja, taisnojās un stāstīja, bet Daiga to visu vairs negribēja dzirdēt. Pietiek, viņa nošņācās. Andris sarāvās un apklusa kā pļauku dabūjis. Daiga saprata, ka viņas lielā stunda ir situsi. Kā tu saproti par precībām vairs runas pat nevar būt, viņa noskaldīja un turpināja, - arī dzīvot turpmāk te es neredzu iespēju, taču man, kā zini, nav kur iet. Daiga apņēmīgi ievilka elpu – tātad tev ir divas iespējas, sagādāt man dzīvokli jeb arī es sagādāšu informāciju taviem darba devējiem par viņu darbinieka amorālo dzīvesveidu. Iespējams, ka visu varēja nokārtot arī mierīgā sarunu ceļā, bet Daigas aizvainojums bija pieņēmis Godzilas cienīgus apmērus, viņa veiksmīgi bija aizmirsusi pati savu ne tik tikumīgo dzīvesveidu un tagad ar baudu izgāza ilgi krāto niknumu uz Andri. Daiga gan nevēlējās sev atzīties, bet vienmēr bija ar ļaunu skaudību uzlūkojusi Andra veiksmi darbā, viņa brīnišķīgos dzīves apstākļus. Viņai nekad pašai nekas nebija piederējis, bet šim vīrietim reizē ar vectēva akadēmiķa nāvi uz galvas nogāzās vesela bagātība. Kāpēc gan dzīvē valda tāda netaisnība? Daiga negribēja neko daudz, tikai jumtu virs galvas normāla dzīvokļa izskatā, darbu, kādu vīrieti izklaidei un galvenais - brīvību.

Epilogs.
Andris samainīja lielo, skaisto vectēva dzīvokli pret diviem divistabu. Daiga ieguva savā īpašumā nelielu, bet jauku dzīvoklīti Purvciemā. Nedaudz pašķendējusies, jo Andrim atkal tika dzīvoklis centrā, viņa vēsā mierā savāca daļu veclaicīgo mēbeļu un ar steigu pārvācās.

Pēc laika atsākās sakars ar Armandu. Iesākumā - tikai, lai mierinātu viens otru, jo abi bija šķietamie cietēji, bet vēlāk mierināšana pārgāja maigākās jūtu izpausmēs. Daiga neko Armandam nejautāja par Annu, jo fakti runāji paši par sevi – naudas maka biezums vēl ilgi pēc algas dienas saglabājās visai iespaidīgs. Daiga drīz vien nevilšus pieķēra sevi ar maigumu domājot par Armanda lielo Mežaparka māju....