...Tātad, tas notika tai’s skarbajos aizlaikos, mans prieks un acuraugs, kad Latvijas tauta vēl nepazina mobilo telefonu, nezināja, kas ir biksīšu ieliktnīši un domāja, ka bikini līnija atrodas kaut kur Kanareikinu salās vai Tobago....

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Lielmežu Miķeļa izraisītais karš pret pedofīliem radījis lielu rezonansi sabiedrībā. Augstajos varas gaiteņos tiek nodibināta komisija, kam jāizmeklē tautas aizdomas par to, ka lielpilsētā ir pedofīli. “Pilnīgas muļķības! Nekā tamlīdzīga! Nav te neviena pedofīla!” saka visi pedofīli un aizliedz tautai lietot vārdu “pedofīls”, ieviešot cenzūru televizorā un radio, jo šī vārda lietošana esot cilvēku cieņas un goda aizskārums.

Pa tam lāgam pedofīls Tūns jahtklubā sienā pa caurumu fotografē, kā pārējie pedofīli ar maziem bērniem, aplītī sasēduši, griež pudeli, sit plaukstiņas un spēlē “Akmentiņ, lec!”. Akmentiņš visu vakaru lēkā kā traks.

“Latvijā nav neviena pedofīla!” ar paziņojumu klajā nāk oranžisti un minētās perversijas pārstāvju apvienotā tīkla sponsors, deputāta kandidāts Cūkuģīmis. “Visus, kas domās savādāk, šaus nost!”

Lielmežu Miķelis, ieradies lielpilsētā ar koncertu, konstatē nāvīgi labu lietu: lielpilsētā ir veikali, ko sauc par “humpalām” un tajos bikses pārdod uz kilogramiem! Miķelis paņem sev pāris kilogramus un arī mammim, kas palicis laukos cūkas kopt, lēti nopērk kilo un trīssimt gramu rozā bumbiereņu.

“Ir gan laime!” Miķelis priecājas. “Kādi labi laiki pienākuši!”

“Neaizmirsti, kam tev jāpateicas par šiem labajiem laikiem,” garāmejot norūc deputāta kandidāts Cūkuģīmis un par to, ka Miķelis apsolījies vairs nedziedāt par pedofīliem, uzsauc viņam vēl puskilo bikšu – lai būtu ar ko koncertos uzstāties.

Seržants Morics Pušmucāns pa peidžeri (jo, kā Tu atceries, mans prieks un acuraugs, tumsonīgā tauta tad mobilo telefonu vēl nepazina...) saņēmis ziņu, ka ciema teritorijai no austrumiem palēnām tuvojas 28 piedzērušies pionieri, tādēļ visiem specdienestiem jābūt paaugstinātā kaujas gatavībā.

“Piedzērušies pionieri ir ļoti neprognozējama tauta,” seržants Morics Pušmucāns saka skaistajam nēģerim reindžeram Trivetam. “Pirms divdesmit gadiem viņi arī bija nejauši ieklīduši mūsu ciemā un nodedzināja sinagogu. Kopš tā laika ļaudīm nav kur iet, lai noturētu aizlūgumus. Toreiz viņi arī uzkāpa telefona stabā un pieslēdzās internetam! Zini, kādi telefona rēķini pienāca visam ciemam! Pēc tam viņi vēl zvanīja uz 909 kaut kādām padauzām un vecā Ozolmāte, kas knapi kust, nevarēja pierādīt telekomam, ka viņa to nav darījusi! Četras pensijas dabūja samaksāt! Lūk, kādu ļaunumu un postu nes piedzērušies pionieri!”

“Tas nav nekas,” teica reindžers Trivets. “Pie mums Teksasā reiz bija skautu narkomānu uzbrukums!”

“Kā tu man saki: tas nav nekas!” bilst seržants Morics Pušmucāns, “es jau tev nemaz visu vēl neizstāstīju!”

Šai brīdī bazaru izjauc smaidošā Madam Broškina, pienākot pie zēniem kopā ar savu padomnieci Maņku Obļigaciju, kas nemitīgi groza pakaļu. Madama nolēmusi uzstāties ar runu tautai un neiztrūkstoši rozā bantītē pa asfaltu, ka šņirkst vien, velk līdzi mūžīgi burkšķošo un ar dzīvi neapmierināto Skudrulāci, kas līdzi vilkšanai aktīvi pretojas ar visām četrām atspēries un izmisīgi raugās pēc kādas palīdzīgas rokas...

Nākamreiz: Sūnuciemā Ziemassvētki...

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form