Stāsts par teroristu iebrukumu iekš Rīgas Miesnieka veikala, par spēcīgajiem pelmeņiem, par iedomu, ka apkārtēja realitāte ir reāla un par pritonu saz kur Lubančikā (kino scenārijs, bet nebūtu nekas pretī, ja kāds to izstrādātu līdz normāla stāsta līmenim).

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Dublis 1
Saules pielietajā, idilliskajā un mīlestības pārņemtajā Rīgā nekas neliecināja, ka varētu notikt kas ļauns. Pārīši pastaigājās pa parku alejām, pendžiņas grauza sakaltušas kancītes, menti ņēma kukuļus vai vienkārši iegrūda čekus kabatās, kāds žņaugu beidzot noņēma no rokas.

(Kamera no kafejnīcas) Cilvēki pie loga malko kafiju. Skan radio SWH, kāds glāsta kādu zem galda, kāda kādu glāsta kabīnē, kāds kādu aizmirst un pievēršas kādai. No stūra kaucot bremzēm iznirst pāris Hammeru un ienesas Rīgas Miesnieka veikalā, stikli izbirst. Durvis atcērtas, melnā tērpti vīri, izmetas ārā, kliegdami viens otram: “Go! Go! Go! We gonna take this!” – bakstīdami ar automātisko karabīņu stobriem visus apmeklētājus un pārdevējus terari izmet ārā. Tiek steidzami sakrautas barikādes no Miesnieka cisiņām, desām u.c. Uz ielas kāds panikā vēl nekritis cilvis, zvana uz menteni, satraukti stāsta par veikalā notiekošo.

Dublis 2
Rāda pašapzinīgu un noteikti veselas kalnu grēdas gāzošu mentu, kam vienkārši viss ir pa spēkam, ofisu. Atskan zvans. Priekšnieks noliek plenti malā, novelk savu lateksa maksu un paceļ klausu: “Policija, lūdzu!”

Izdzirdējušam ziņojumu, sejā parādās momentāla sapratne, visas nodaļas menti lateksa kostīmus nenovilkuši patētiska skrējiena riksītī steidz uz garderobi mest otru ādu virsū – kanteru suitus. Vidū vairāku duču kanteru, kas ģērbjas suitos, var izšķirt jau gauži par meitenīgām kļuvušas balsis, var dzirdēt lūgumus, lai saimnieks beidzot noņem rokusprādzes.

Pēc pusstundu ilgas pārģērbšanās, kurai pa vidu atsevišķi menti pamanījās iešļircināties turpat uz ģērbtuvju soliņa, cits uzlauzt kādas bankas kodu, vēl kāds sazvanīties ar puišiem un nodot vēsti, ka to klientu vai nu ir jāaprok vai arī jāved Mangaļsalas bunkuru šahtās slīcināt, komanda tomēr ir gatava. Kautrīgākie izskrējuši no bildinga ārā, pirms ielekšanas operatīvajā busā, noslauka no vaiga sēklas pikucīšus.

Dublis 3
Kamera atklāj teraru filozofisko pozīciju, ideālus un tādā stilā – ļešākais čuvaks rij ledusskapī atrasto sviestu, uzdzerdams no veikala miesniekcirstuvē atrastajām aknām izspiesto sulu. Rit filmas 56 minūte. Klusu, klusu uz veikala galveno ieeju gar miesniekveikala stūriem lavās kanteri – manīgi pēc velna, rindā kā no grūtniecības nobijušās zosis.

Noslēdzošais caur mobzi spēlē čūskiņu, un ik pēc minūtes valsts iedotā suita piedurknē noslauka tikko apēstā belaša putojošos taukus. Ir labi.

Kamera parāda kanterus viltīgi pielavāmies abpus pie ieejas Miesnieka veikalā - durvis nonestas, pie ieejas smagās Hummera dūres – riepas sadragāta aknu pastētes paciņa. Vienības komandieris pamāj uz aizmuguri zīmi, ka būs nepieciešama mediķa palīdzība. Izspraukusies cauri viņpus kordoniem stāvošajiem cilvju pūļiem, kara mediķu brigāde novietojas alus kioska aizsegā – uzstāda lazareti, atver savas kastītes ar sarkano krustu, salej spirtu un izskatās gatavi darbam. Tikai, lai gurķīšus kāds atnes.

Kanteru vienība beidzot iet iekšā – atjēgušies, ka reiz jābēdz rīt pelmeņi, terari atklāj uguni ar to, kas pagadās pa rokai. Darbā tiek laisti pelmeņi, spindz cīsiņu virtenes, būdīgākie atvairās ar vārīto desu milnām. Kanteri sastapuši sīvu pretestību atkāpjas, šaudami ar pelmeņiem, velk līdzi ievainotos. Pazūd aiz stūra sakārtot ierindas, apzināt zaudējumus, sagaidīt papildspēkus. Ievainotie mediķu lazaretē ievērtē spirtu.

Dublis 4
Teraru komandieris nikni kliegdams lopkautuvē apstaigā savējo ierindu, teju vai katram otrajam kaujiniekam kliegdams virsū un kozdams sasalušajā teļa gaļas blāķi, kas rāmi šūpojas tam aiz muguras. Tiek pacelts patriotiskais gars, tiek atgādināta samaksa, tiek atgādināts, cik gan speciāli apmācītu suņu, zirgu, orangutānu par godam nopelnīto naudu varēs nopirkt. Visa ierinda metas rosīties. Komandierim to redzot sāk asariņas vizēt acīs.

Viņa puiši no Hammeriem krauj ārā tenisa bumbiņu izšaujamās mašīnītes, uzstāda tās aiz desu barikādēm. Citi tikmēr pieslēdz strāvai portatīvās plītis, rokas ņem citu roku atnestos katlus ar ūdeni pretī. Mutuļojošā ūdenī birst pelmeņi. Tenisa bumbiņu mašīnīšu kaklos atbildību izjūtošas rokas ber pelmeņus, sasaucas ar blakus bateriju, apkalpes inspicē viena otru vai krustugunīs kanteri patiešām piedzīvos īstu viesuļvētru. Citur – pie pelmeņu vārāmajiem katliem, uz zema soliņa, flaneļa svārkus uzsvieduši augšā un lakatu stingrāk apsējuši ap kaklu, 0.5 burciņās varonīgie cīnītāji salej pelmeņus ar visu verdošu buljonu. Labākajiem karotājiem tiek dota iespēja – jau tagad aiz jostas aizbāzt burciņas un gaidīt pretinieku.

Visbeidzot pēc pusstundu ilgas rosības, kurai pa vidu paspēts ij semačku pagrauzt, ij līko patrīt, viss viesu saņemšanai gatavs – desu barikāžu teraru pusē pret ieeju stīdz tenismašīnīšu piepildītie kakli; katram teraram blakus pāris burciņas ar pelmeņiem verdošā buljonā.

Dublis 5
Kanteri ārā saņēmuši papildspēkus. Jaunpienākušās vienības komandieris ar sievišķīgu seju salutē jau esošajiem komiem. Šie salutē pretī. Pārliekušies pār kartēm apspriež taktiskās detaļas, uzgrauž no kabatas izvilkto lociņu buntīti. Vienības pieplakušas miesniekveikala sienām gānās, ka nākamās ieiešanas laikā visus teroristus izdeldēs kā cigaretes, no kurām palicis teju vai filtrs. Pēkšņi vienam no kanteriem uznāk melnie, viņš metas viens pats veikalā iekšā, pārējie krituši pārsteigumā nespēj vēl sekot līdzi.

Ieskrējis veikalā pāris metrus, kanters sev par šausmām ierauga – visas tenismašīnītes atklāj uguni, gaisu viļņodamies caururbj pelmeņu mākonis, kas nāk tieši virsū. Kanters sāk locīt savas rokas kā čūskas – viens pelmenis garām, otrs, trešs, palēlināti aizmugurējā plānā gar stūri veikalā šaudami plūst iekšā pārējie kanteri, ceturtais, piektais pelmenis – visi garām, atliecies viņš izvairās arī no sestā, septītā, tikai astotais viļņodams telpu, kanteru aizķer ciskā. Pārējie kanteri vienā laidā bliezdami no automātiem ar pelmeņiem metas triecienā. Krīt un sprāgst granātas – kāds karsta pelmeņa ķerts pa vaigu, saļimst zemē un sauc pēc mediķa. Granātas krīt arī barikāžu teraru pusē – tur daži manās izvairīties, daži ne.

Kāds tikko izvairījies no duča pelmeņu, vēl vairīdamies pagrābj vistas stilbiņu no grīdas un sviež uz kanteru pusi. Cits izrauj no automāta apakšas tukšo pelmeņu paciņu, slēpies aiz kolonnas un ielādē jaunu. Visā veikalā spindz pelmeņi, gārdz pelmeņu buljona aplietie. Karotāji viens pēc otra izvairās no pretinieka šautajiem pelmeņiem, pa starpu paši šaudami pretī.

Dublis 6
Virs veikala stīdzēdams pa pusdebesjumu no mākoņiem iznirst šķīvītis, kamerai tuvākā mala jau stīdz pāri Miesniekveikalam. Cilvji pakāpušies uz Reval Hotel, Preses nama un Lauksaimniecības ministrijas jumtiem kliedz un krata pret debesīm plakātus: “Ņemiet mūs līdzi!”, “Mēs gribam būt ar jums!”, “Mēs gribam būt tādi kā jūs!” Aizslīdējis un tieši ar šķīvīša centrā esošo ierīci nostājies tieši virs Miesniekveikala, NLO aktivizē teleportācijas ierīci. No šķīvīša dzirdamas suņu rejas. Arī kanteri un terari vēl aizvien vairīdamies pelmeņu un šaudami pretī, ierejas. Gaisma caur miesniekveikala griestiem salīst tirdzniecības telpā, uzliesmo spilgta un apdziest. Miesniekveikals ir tukšs. Visa grīda ir nokaisīta ar pelmeņiem, ar saplosītiem cīsiņiem vietām, sienā palicis sitiena ar putraimu desu nospiedums. Nevienas pašas dzīvas dvēseles.

Dublis 7
Nonākuši atpakaļ uz sava kuģa, suņi vēl draiskojas teraru un kanteru suitos: kādam plauksta jau pārvērtusies par suņa ķepu, viņš to apjūsmo un cenšas satvert automātu. Dabīgi, ka tas nesanāk, un viņš smejas(atvainojiet rejas), tā ka dārd šķīvīša eju galerijas visā garumā un arī zvaigžņotais izplatījums, šķīvītim attālinoties no zemes. Smieklos ir dzirdams, kā kāds suns pasakās visiem par brīnišķo dāvanu dzimšanas dienā – padraiskoties zemes virsū, turklāt cilvēka miesā. Rejas balsojas izplatījumā. Bilde sāk švīkāties, parādās attēla defekti.

Dublis 8
Atskan griezīga skaņa. Bilde sāk skaidroties. Cilvis pelēkām aizpampušām un stiklainām acīm izveļas ārā no segu murskuļa. Kāju miglaini, bet manīgi noliek uz grīdas, pirms tam paspēris nost kādu izlietotu šļirci.

Dublis 9
Kādā izbraukumu pļavā netāl no dzīvojamajiem rajoniem gaismas caurspīdēta stāvēja mums pretim idilliska ainava. Vasaras saule sūtīja savu siltumu zemei. Pa pļavu basām kājām skraidelēja kā rādās dažādu savā starpā pazīstamu ģimeņu atvases. Es biju atradinājies no lietošanas un tāpēc apstājos un mirkli papriecājos par dzīvi – es tak arī reiz, ar paštaisītu loku rokā biju spēlējis indiāņus. Zēni aurodami virpuļoja pa zālienu, kratīja plastmasas tomahaukus, brēca lāstus viens uz otru. Man ir jāiet – pusdienlaiks cauri.

Es pagriezos kāpt pa kāpnītēm lejā uz ielu, lai turpat simts metrus tālāk atgrieztos pie sava darbagalda, kad dzirdēju gaisā nospindzam bultu. Kāds sīcis (delveris tāds!) bija ielicis lokā bultu ar asu galu – būs to slepeni izdrāzis, vecākiem nezinot, un bulta stīdzēja, telpu ap sevi vilninādama, uz cita sīkā pusi. Viņš atliecās un čūskodams savas rokas, izvairījās no bultas. Mirkli man šķita, ka dzirdēju ierejamies suni.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form