skaņi iečabas sarkanā sega

māņu mijkrēslī pilsēta gaist

paldies labajiem ļaudīm kas veda

mani mežup kur skaudrs ir gaiss


rudens nakti un dienu jau brienu

milzu soļiem pa micēlijiem

laiks ir izgājis uzpīpēt vienu

es tik skūpstos ar zudušajiem


aiziet kaimiņu meitene prāvā

kuras krūtis kā boulings un vīns

aiziet jaša no ceturtā stāva

viņai strādīgs un uzticīgs vīrs


raugās mulsušās pameža būtnes

kādus cilvēkus pazinis es

kādas dvēselē izjutis jūtas

kādās iemīlējies meitenēs


skāņi ieguldzas pudele plaukstā

sāņus paraujas izbiedēts krūms

vai maz aptverat paparžu tauta

ka šie tēli vien elpa un dūms


tik no dzīslām un asinīm siltām

draugi manī vēl uzaust un mīt

bet kad mūžība nolaidīs tiltu

viņi mūžībā aizsoļos līdz


paliks mežs lapu sarkanā autā

skaudrs novembra mijkrēšļa gaiss

rūķi mulsuši labvēlīgs auto

liela pilsēta māņos kas gaist

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit