Viņš vienkārši ienāca, neprasot,vai drīkst.... Viņš ienāca brašiem soļiem, neskatoties nedz pa labi, nedz pa kreisi. Viņš ienāca, atstājot atmiņā kvēlu, karstu skupstu uz viņas lūpām.
***
Rebeka baudīja tiko pagatavoto savu ikrīta kafiju. Šorīt viņai negribējās steigties. Vai kas ir mainījies? Šorīt viss šķita daudz savādāks - saule daudz spožāka, gaiss svaigāks, kafija daudz saldāka un pat brokastu maizīte, kura parasti tika atstāta uz šķīvja, šķita tik apetelīga, pagriezusi savu dzeltenbrūno kraukšķigo vaigu pret viņu.
Vai kas ir mainījies? Vēl vakar viņai šķita, ka nosmaks šajā dzīves nesakārtotībā un pelēkajā ikdienā. Vēl vakar viņa ar lielu nepatiku sēdēja Nacionālās bibliotēkas pagraba telpās un atputekļoja grāmatas, kas viņā izraisīja riebumu. Vēl vakar viņa izvairījās raudzīties spogulī…
Vai kas ir mainījies? Viņa piegāja pie spoguļa un raudzījās sevī. Rebekai pat izdevās sev uzsmaidīt, viņai šķita muļķīgi sevi tā aplūkot. Un tomēr, viņa uzdrošinājās atpogāt halātu un aplūkot sevi kailu spogulī. Rebeka raudzījās, ka viņas zīdainie sarkanie mati slīd pār slaido kaklu, pleciem un nedaudz krīt uz krūtīm. Viņa pamanīja, ka viņas augums ir izmainījies - viņa ir kļuvusi par sievieti, viņas augums tik ļoti atgādināja smilšu pulksteni. Viņa ieskatījās sev acīs, uzsmaidīja un nespēja noticēt, ka viņa ir kļuvusi par SIEVIETI. Un kas par to, ja viņa neatbilst sabiedrībā pieņemtajiem standartiem??? Un kas par to???
Rebeka tik ļoti nevēlējās šo dienu pavadīt mitrajās, piesmakušajās, putekļainajās pagraba telpās. Viņa tik ļoti nevēlējas savu sievišķigo augumu šodien ietērpt atkal tumšajā darba halātā… Viņa pacēla telefona klausuli, uzgrieza savas darba vietas numuru un mazliet pārveidojot balsi paziņoja, ka ir apslimusi un tādēļ šodien neieradīsies darbā.
Viņa nespēja sev noticēt! Viņa, kas nekad agrāk nebija atļāvusies pat minūti nokavēt no sava darba laika, tagad sēž mājās sveika un vesela. Viņai sanāca smiekli pašai par sevi.
Viņa ielēja sev vēl vienu tasīti kafijas un apmierinātā smaidā šķirstīja ikdienas avīzi, pievēršot uzmanību kā parasti darba piedāvājumiem. Te pekšņi viņas telefons sāka neganti ziņot, ka pienākusi jauna SMS.:
"Lai arī šodien saule spīd, man šī būs pati pelēkākā diena, jo tevi neredzēšu:( Armands"
Rebeka bija pārsteigta. Armands bija puisis, kurš viņai lika šorīt rīkoties un justies tā, kā viņa rīkojas un jūtas. Viņš bija vīrietis - kolēģis, kuram pateicoties, Rebeka saprata, ka viņa ir sieviete, skaista sieviete. Armandu viņa uzskatīja kā eņģeli, kurš viņu izglābis no elles - no elles, kuru pati bija izveidojusi.
Rebeka pasmaidīja un atbildēja:
"Sveiks! Es šorīt palūdzu savam Eņģelim, lai viņš pieskata tevi, bet viņš ātri atgriezās. Es vaicāju: "Kāpēc?" Viņš pasmaidīja un teica: "Eņģeļi nepieskata eņģeļus".
Viņa vēlreiz pārlasīja uzrakstīto tekstu un nosūtīja, jo ko gan viņa var zaudēt?
Viņa līkojās savā mazajā, zilajā mobilajā draudziņā un to lūgtin lūdzās, lai tas dod kādu ziņu. Pagāja minūte, divas, piecas, desmit, bet telefons klusēja. Rebeka nopūtās un grasījās jau atmest cerību, kad atkal viņas rokās sāka vibrēt un signalizēt telefons.
"Manu eņģeli, es būtu ļoti pagodināts, ja Jūs šovakar pulkstens 18.00 pavakariņotu kopā ar mani. Jūsu padevīgais kalps."
Rebeka ar baudu pārlasīja šo ziņu neskaitāmas reizes… Viņa šovakar vakariņos ar ARMANDU…
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
