– Latviešu valodas apguves valsts aģentūra ir dibināta 2004. gadā. Mēs palīdzam apgūt latviešu valodu cilvēkiem, kuriem tā ir nepieciešama. Galvenā mērķauditorija ir skolotāji, kuri latviešu valodu māca kā otro valodu.
– Izrādās, ka latviešu valoda ir otrā?
– Protams, valsts valoda valstī ir pirmā. Profesionāļu valodā pirmā valoda ir dzimtā valoda, pārējās valodas tiek numurētas apguves secībā: otrā valoda, trešā… Tās ir valodas, kuras nav dzimtās, un visas ir svešvalodas. Otrās valodas īpatnība – Latvijā tā ir valsts valoda un te ir šīs valodas lietojuma vide. Ir atšķirība, vai Latvijā apgūstu angļu valodu, kur lietojuma vides nav, vai latviešu valodu, kur man šī vide ir.
– Kāda ir jūsu loma latviešu valodas politikā? Redzam, ka ir daudz institūciju – VVC, IZM Valsts valodas politikas departaments, jūsu aģentūra, vēl citas…
– Vēl ir arī Valsts valodas aģentūra, kas veidojusies 2003. gadā, un Tulkošanas un terminoloģijas centrs, kā arī pēc Valsts prezidentes iniciatīvas veidotā valodas komisija. Latvijas Universitātes pakļautībā ir Latviešu valodas institūts. Runājot par valodas prasmes pārbaudi un kontroli, jāpieskaita vēl divas – Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā ir ISEC – Izglītības satura un eksaminācijas centrs, kurā ir valsts valodas atestācijas daļa, ko piecus gadus vadīju. Tajā pārbauda valsts valodas prasmi profesionālajām vajadzībām un pienākumu veikšanai un arī personām, kurām ir tiesības pieprasīt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Kad spēkā stāsies MK noteikumi par ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu, tur arī būs nepieciešama latviešu valodas prasmes pārbaude. Savukārt Tieslietu ministrijas pakļautībā darbojas Naturalizācijas pārvalde, kurā valsts valodas prasmi pārbauda pilsonības iegūšanai.
Pārmaiņu laikā nepārtraukti mainās arī pati sistēma, izveidojas jaunas institūcijas. Var šķist, ka sistēma reizēm it kā tiek lipināta: kā rodas jauna funkcija, tā tiek radīta institūcija, kas to veiks. Cilvēkam grūti aptvert šo sazarotību. Ja viņš vēlas iegūt valodas prasmes apliecību, lai strādātu kādā darbā, un vienlaikus grib iegūt pilsonību, jākārto eksāmeni divās dažādās vietās. Protams, tas ir sarežģīti. Bet tās ir divas dažādas pārbaudes.
Man latviešu valodas apguves nākotne rādās ļoti cerīga. Pagājušajā gadā zinātnē ienāca vairāki jauni, spēcīgi filoloģijas zinātņu doktori. Piemēram, Arvils Šalme izstrādājis programmu un vienojies ar LU rektoru, kā universitātē tiks piedāvāti pastāvīgi studiju kursi latviešu valodas kultūrā, terminoloģijā.
Iespējams, nākotnē dažas iestādes varētu apvienoties, taču tas vienmēr būs lietderības jautājums.
– Kāds ir jūsu aģentūras "produkts"?
– Mana izpratne ir tāda: pastāv politikas līmenis, kurš saistās ar likumdošanu. Ir Valsts valodas likums un valsts valodas pamatno-stādnes, kur pateiktas galvenās lietas: latviešu valoda ir valsts valoda, tā ir jāstiprina. Un tad seko valsts valodas rīcībpolitika. Valsts valodas politikas programmā ir šī rīcībpolitika – noteikts, apzināts pasākumu kopums, kurš aptver visas jomas, lai valsts valoda varētu "dzīvot".
Bet tagad par "produktu": tas ir izglītots, valodas apmācības metodiku pārzinošs, par sevi pārliecināts latviešu valodas skolotājs ar savu pašapziņu, kurš strādā mazākumtautību skolās.
– Cik daudz skolotāju ir jūsu klientūra?
– Te valda brīvprātības princips.
– Vai kvalifikācijas celšana ir obligāta?
– Ir, ir. Normatīvie akti paredz – skolotājam trīs gadu laikā ir jāapmeklē kursi. Tos viņš izvēlas pats, kursu piedāvājums ir plašs. Ja viņš māca latviešu valodu kā otro valodu vai kādu priekšmetu bilingvāli, šis skolotājs nevar izbēgt no mūsu metodikas kursiem. Mūsu auditorija ir vairāk nekā 2000 skolotāju.
– Kāds, pēc jūsu novērojumiem, ir latviešu valodas skolotāju profesionālais līmenis?
– No 1978. līdz 2000. gadam pati esmu bijusi latviešu valodas un literatūras skolotāja, 10 gadus vadījusi metodisko apvienību, no 1999. gada strādāju Latvijas Universitātē, mācu arī pirmos kursus. Strādājot ISEC, esmu tikusies ar gandrīz visu Latvijas rajonu latviešu valodas skolotājiem. Tieši uz latviešu valodas skolotāja pleciem uzlikta ļoti liela atbildība. Jo nekad neviena cita skolotāja darbs nav tik ļoti vērtēts. Vienmēr ir bijuši eksāmeni latviešu valodā, un tas ir viens no veidiem, kā mēs, sabiedrība, varam mācību rezultātus vērtēt. Šo skolotāju vēlme izglītoties vienmēr bijusi liela – ja profesionāli jūtos drošs, esmu arī nodrošināts ar darbu.
Ko nozīmē mācīt un zināt valodu, it īpaši vietās, kur valodas lietojuma vide nav labvēlīga? Piemēram, Daugavpilī, kur ir apmēram 13% latviešu un lietojuma vides nereti nav arī pašā skolā. Te daudz atkarīgs no direktora, no skolas administrācijas. Brīnišķīgs piemērs ir Daugavpils 3. vidusskola, kurā direktors ir Vitālijs Azarevičs. Nacionālās programmas ietvaros ir skolu sadarbības projekti, kuros piedalās astoņas vidusskolu komandas – katrā ir viena mazākumtautību un viena latviešu mācību valodas skola. Ir četru līmeņu sadarbības modelis: bērni, vecāki, skolotāji un administrācija. Biju kopīgā abu skolu pasākumā, un tur, vadoties pēc valodas prasmes, nevarēja atšķirt, kurš ir no kuras skolas!
Skolotāju ir daudz. Arī garīdznieku ir daudz, un ne jau katrs sasniedzis tādu līmeni kā, piemēram, Juris Rubenis. Arī katrs skolotājs nav kā Jānis Greste, taču labu skolotāju tomēr ir daudz. Mums, aģentūrai, jāpiedāvā jaunākā metodika, kā strādāt ar valodu.
Mūsdienās valodu vairs nemāca tā kā pirms gadiem 30 – 40. Mēs apguvām valodu kā lingvistisku, gramatisku sistēmu: mācījāmies par konjugācijām, deklinācijām… Bet 20. gadsimta otrās puses pedagoģijā galvenā ir valodas funkcionālā apguve. Kad runāju ar jums, mana valoda veic zināmu funkciju – es vēlos kaut ko pavēstīt. Bet valoda kā sistēma – fonētika, morfoloģija, gramatika – ir fonā. Patlaban valodu mācām lietojumam. Labos svešvalodu kursos esam piedzīvojuši, ka valodu mācīšana ir ļoti priecīga būšana. Kāpēc gan latviešu valoda būtu jāmācās garlaicīgi?
– Kurš to saka?
– To varētu teikt, ja skolēnam joprojām piedāvātu valodas kā gramatiskās sistēmas apguvi. Nu nespēj viņš izjust prieku par sešām deklinācijām kā vērtību!
– Vai mūsu skolās standarti nav pārāk augsti, vai tie nevelk uz akadēmismu? Mazākumtautību skolu skolēniem vajag iemācīties funkcionālo valodu, bet, ja kāds vēlēsies iet mācīties tālāk, viņš šīs zināšanas iegūs papildus.
– Bet varbūt vaina ir mūsu izpratnē par šīm prasībām? Jebkuras prasības varam izprast dažādi. Mums profesionālajā vidē jāveido kopīga izpratne par to, ko mēs domājam par kādu noteiktu prasību. Pats standarts ir ļoti vispārīgs: tas nosaka tikai tendences, pamatnostādnes, prasmes, kas jāapgūst. Seko programmas, paraugprogramma un tad katra skolotāja veidotā programma, mācību grāmatas, kuras viņš var izvēlēties, tematiskie plāni un darbs klasē.
– Saprotu, ka skolotājus jūs sagatavojat labi. Vai jums ir priekšstats, kā skolēni uzņem jūsu metodiku, kā jūsu "produkts" iedarbojas uz skolēnu?
– ISEC organizē centralizētos eksāmenus, un viens no tiem ir latviešu valodā un literatūrā – gan mazākumtautību, gan latviešu valodas skolām. Vairākus gadus viena eksāmena daļa, kas satur esejas uzrakstīšanu, praktiskus darbus, visiem ir vienāda. Rezultāti liecina, ka augstākais – A un B līmeņa – rādītājs ir 20% – 30%, vairākums skolēnu ir C un D līmeņa grupā.
Pētījumi ir. Aģentūrai 2004. gadā bija un šogad atkal būs pētījums "Valoda" – tiek pētīta attieksme pret valodu. Ir tendence, ka darba vietās arvien vairāk tiek pieprasīta latviešu valodas prasme.
– Bet tās ir tikai likumā noteiktās profesijas.
– Tas ir valsts sektors. Ir labi, ka pēc Valsts valodas centra iniciatīvas ievērojami paplašināts tas profesiju loks, kam obligāti jāzina valsts valoda. Kā rīdziniece gan redzu, ka publiskajā jomā latviešu valodas lietojums nav būtiski uzlabojies. Nerunāsim par Valmieru, par Kuldīgu. Bet Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē latviešu valodas lietojuma vide ir tāda, kas to arī neveicina apgūt. Galvenais, ko valsts var pieprasīt un nodrošināt – ja cilvēks strādā noteiktās profesijās, ir jāzina valsts valoda.
– Vai pie jums brīvprātīgi nāk arī pašvaldību deputāti, apzinoties, ka latviešu valodu nezina pietiekami?
– Atestācijas daļai deputāti tikai pa kādai piktai vēstulei uzrakstīja – vai ievērojam visu, kā vajag. LVVA piedāvā latviešu valodas kursus arī pašvaldību darbiniekiem. Tādi bija Daugavpilī un tika labi apmeklēti. Valsts valodas situācijas apzināšana liecina: atbildība nevar būt pārāk centralizēta. Ja noņemam atbildību no skolas administrācijas, visi skatās tikai uz augšu, un ko viņi tur saredz? Gan jau kaut ko kritizējamu. Galvenais – valsts valodas jomā jārada tāda sistēma, kurā pastāv arī tava atbildība, kad saproti, ka noteiktā līmenī latviešu valoda jāprot.
V. Krustiņš: – Dzirdu, ka mazākumtautību skolās latviešu valodu mācot tikai tāpēc, lai skolēniem darba tirgū būtu lielāka konkurētspēja. Tā tiek iestāstīts visaugstākajos līmeņos. Bet vai tiešām valsts valoda jāmācās tikai darba tirgus dēļ? Vai arī tāpēc, ka mūsu skolām jāsagatavo Latvijas valsts pilsoņi, ka Latvijas izglītības sistēmai jābalstās uz valsts valodu, nevis kaut kādu citu. Pašreiz sabiedrība tiek šķelta un tiek taisīta krievu kopiena, kas krievu skolās grib "iekonservēt" krievu skolēnu, lai viņš būtu "naš" – "mūsu", tas, kas lasīs tikai "mūsu" avīzes, skatīsies "mūsu" TV, būs "mūsu" partijas vēlētājs.
– Ja latviešu valodas nebūs izglītības sistēmā, tad patiešām tā var būt apdraudēta. Tie, kuri beidz skolu, valsts valodu zina. Par to pārliecinos, Universitātē strādājot ar pirmo kursu, kur ir arī jaunieši no mazākumtautību skolām. Pēc pusgada jau vērojama strauja izaugsme.
– Izaugsme notiek, ja cilvēks to vēlas, ja viņā neiepotē to, ka latviešu valodas prasme ir "piekāpšanās", "savas lielās nācijas noliegšana".
– Kā praktiķe to neesmu izjutusi. Valodu apguves lauks nav karalauks. Karalaukā cilvēkiem nav seju, ir tikai ienaidnieki. Bet valodas apguve ir mācīšanās process, un tam, kurš mācās, vai viņš ir latvietis, krievs, ebrejs, – ir seja. Strādājam ar katru personību.
Latviešu valodas situācija ietekmējama ļoti daudzveidīgi. Koris vislabāk skan, kad ir polifonija: balsis, kas dzied likuma vārdā, kāds, kas to diriģē, bet mūsu aģentūrai, kas strādā ar cilvēkiem, kas apgūst valodu, jābūt profesionāliem, pieejamiem, atvērtiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
