Medus. Foto: Carlos Paes

“Pūks uzklāja galdautu, nolika uz tā lielu medus podu, un viņi sēdās pie brokastīm. Bet tikko viņi bija piesēdušies un Tīģeris bija pakampis pilnu muti medus, viņš piešķieba galvu, sāka skatīties grieztos un čāpstināt muti. Tas izskatījās pēc "vai-tas-man-garšo" un pēc "vai-es-to-gri-bu", un pēc "kas-man-ir-mutē?"” (A. Milns.)

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pēc arheoloģiskiem pētījumiem atklāts, ka bites parādījušās uz zemes 50-60 tūkstošus gadu pirms cilvēka. Ir vēstures liecības, ka arī pirmatnējie ļaudis augstu vērtēja medu kā dziedniecisku līdzekli. Tas bija pazīstams dažādām senām kultūrām – indiešu, ēģiptiešu, ķeltu, skandināvu u.c.

Pirmo dinastiju ēģiptiešu faraoniem pirms romiešu iekarojumu ēras bija Bišu pavēlnieka tituls. Bišu attēls greznoja faraonu emblēmas dzīves laikā un pēc nāves rotāja apbedīšanas vietas. Medū no Babilonijas uz Aleksandriju apglabāšanai pārveda Maķedonijas Aleksandra līķi. Medus bija dievišķs produkts. Ar tā palīdzību veica balzamēšanu, kas mirušajiem atvēra ceļu uz nemirstību.

Tai laikā ēģiptieši zināja par medus dziedniecisko un kosmētisko iedarbību. Seno Ēģipti var uzskatīt arī par pasaules biškopības centru. To apliecina rakstiskās vēstures liecības, kuras datētas ar 3000. gadu p.m.ē. Ar lieliem pītiem plostiem ēģiptieši pārvietoja bišu saimes uz medus ziedu bagātākajiem rajoniem Nīlas augštecē, no kurienes atgriezušies ar lielu daudzumu savāktā medus. Savukārt senajā Asīrijā biškopības uzplaukums bija vērojams ap 2950. – 2050. gadu p.m.ē. Tai laikā bija pazīstams arī bišu vasks.

No sengrieķu kultūras vēstures mantojuma var uzzināt arī ziņas par biškopību, kā arī par medus barojošām un dziednieciskām īpašībām. Sengrieķu mitoloģijā ir daudzas leģendas par medus brīnumaino iedarbību. Piemēram, Homērs savos darbos “Iliāda” un “Odiseja” apdzied medu un tā īpašības. Agameda grieķu karotājiem un sirdzējiem deva brīnišķo dzērienu kikeonu, kura pamatsastāvs bija medus. Ar to leģendas varone ārstēja bezmiegu, nervu slimības. Dzerot šo dzērienu, karavīriem radās spēks nākamajiem varoņdarbiem.

Senajā Palestīnā bites mājoja uz klinšu sienām, un karstā laikā pa klintīm tecēja medus, tāpēc Palestīnu dēvē par “zemi, kur tek medus un piens”. Turpretim senie ķelti to izmantoja kā maiņas līdzekli savstarpējās attiecībās. Senajām slāvu tautām biškopība bija iemīļots nodarbošanās veids. 5. gs. p.m.ē. Hērodots rakstīja par plašajām zemēm, kur vēlāk apmetās slāvi. 10. gs., kad nodibināja Kijevas valsti, daudz straujāk sāka attīstīties biškopība. Veica tirdzniecības darījumus ar grieķiem. Biškopība ļoti strauji attīstījās, izplatoties kristietībai, jo reliģiskajos rituālos bija nepieciešams liels daudzums bišu vaska. Nododot to baznīcai, varēja saņemt grēku atlaišanu.

Medus ir arī Etiopijas nacionālais dzēriens. Tur tam ir nosaukums Tei. Jāatzīmē, ka medus dzēriens ir Ziemeļeiropas vīns. Reģionos, kur aukstajā klimatā neaug vīnogas, nebija cita vīna kā medus dzēriens. Ziemeļvalstu mitoloģija stāsta, ka Valhallā, t.i., varonīgo cīnītāju pēcnāves vietā, plūdušas medus upes.

Medus ir nektāru nektārs – viens no pašiem dabiskākajiem dzērieniem, ko jebkad radījis cilvēks. Teiciens “medusmēnesis” cēlies no skaļajām precību dzīrēm, kuras ziemeļu zemēs ilga, līdz izbeidzās medus un alus. Uzskatīja, ka medus veicina auglību un dēlu dzimšanu. Cilvēki ticēja, ja jaunlaulātie mēnesi vai vienu mēness ciklu pēc kāzām dzers medus dzērienus, tad pirmdzimtais būs dēls. To var pamatot arī zinātniski. Medus saldums un skābums var iespaidot mātes organisma vidi, kas savukārt var iespaidot jaundzimušā dzimumu. Cita paraža bija dzērienu dzert no viena kausa. To deva no rokas rokā. Pirms dzeršanas katrs teica tostu un lūgšanu.

Kas tad ir šis saldais gardums

Medus un bites. Foto: Agnieszka Mac

Medus ir dabiska, salda viela, ko ražo medusbite (Apis mellifera). Tas veidojas, bitēm pārstrādājot nektārus un nektāriem līdzīgas vielas. Bišu dziedzeros nektāri bagātinās ar fermentiem, kas nodrošina nektāru pārveidošanos medū. Pie tam tas bagātinās ar lipīdiem un organiskajām skābēm. Vasku šūnās nektārs galīgi pārveidojas par medu. Lai glabāšanas laikā vaska šūnās tas nepiesārņotos, bites šūnas noslēdz ar plānu vaska kārtiņu.

Lai bites savāktu 1 kg medu, tām jāapmeklē ap 10 miljoniem ziedu un jāpārnes stropā 120000-150000 nektāra nastiņu. Ja ziedi, no kuriem bites ievāc nektāru, atrodas 1,5 km no stropa, tad 1 kg medus savākšanai bitēm jānolido 360000-450000 km, kas 8,5-11 reižu pārsniedz zemeslodes apkārtmēru pa ekvatoru.

Medus satur gandrīz visus mikroelementus un pēc sastāva atgādina cilvēka asins plazmu. Tā sastāvā ietilpst arī svarīgākie fermenti. Sastāvā ietilpstošo fitoncīdu dēļ medum piemīt baktericīda iedarbība. Tas satur arī dabiskās antibiotikas, kas izskaidro lielisko iedarbību cīņā ar slimību mikrofloru. Bioloģiski aktīvās vielas medus zaudē, ja to silda vairāk par 45-50˚C, kā arī ilgstoši glabājot (4-5 gadi).

Krāsa un garša

Medus. Foto: Carlos Paes

Medum krāsa var būt ļoti dažāda. Tā var būt tumši brūna, gandrīz melna līdz pat gandrīz bezkrāsainai kā ūdens. Krāsa ir atkarīga no botāniskās izcelsmes, vecuma, glabāšanas un nektārā esošā karotīna, ksantofila, hlorofila un flavonoīdiem. Medus krāsai ir liela nozīme tirgū, jo tā nosaka tā vairumtirdzniecības cenu un izmantošanas veidu. Pasaulē tumšāko medu izmanto pārtikas rūpniecībā, bet gaišāko fasē tiešam patēriņam. Valstīs ar lielu medus tirgu patērētāji izvēlas to pēc krāsas, jo tas ir arī garšas indikators. Piemēram, ASV populārāks un dārgāks ir dzintargaišais medus.

Medus tirdzniecības tradīcijas un patērētāju vēlmes pasaulē ir dažādas, tādēļ daudzās Eiropas valstīs, tai skaitā Latvijā, ir pieprasīts arī tumšais medus. Skandināvijas valstīs tirgo pārsvarā krēmveida medu, kas pēc būtības ir kristalizējies.

Garša ir nozīmīgākais kvalitātes faktors no pircēju un biškopju viedokļa. Tā var būt atšķirīga dažādas izcelsmes medum. Visbiežāk garša ir salda ar patīkamu, skābenu piegaršu, bet var būt arī rūgtena, stipra, kodīga vai ļoti maiga. Speciālists pēc garšas var noteikt medus šķirni.

Latvijā biežāk sastopamās medus šķirnes

Liepziedu medus: parasti caurspīdīgs, viegli iedzeltens vai zaļgani dzeltenīgs, ar patīkamu liepu aromātu un saldu garšu.

Viršu medus: tumšā krāsā – tumši dzeltenīgs vai sarkanīgi brūns, ar vāju smaržu un patīkami rūgtenu garšu, ļoti viskozs, lēni kristalizējas.

Āboliņa medus: pēc krāsas gandrīz caurspīdīgs, ar smalku, patīkamu aromātu, viens no augstvērtīgākajiem. Kristalizējies izskatās balts.

Griķu medus: tumši brūnā krāsā ar sarkanīgu toni, ar savdabīgu smaržu un īpatnēju garšu. Izteiktas ārstnieciskās īpašības, sevišķi mazasinība, nieru, aknu slimību ārstēšanai.

Pieneņu medus: zeltaini dzeltens, ar stipru aromātu un sīvu garšu, ļoti viskozs, ātri kristalizējas.

Vītolu, kārklu un blīgznu medus: zeltaini dzeltenā krāsā ar labu garšu. Bites šo medu ievāc no dažādiem kārkliem, kuru ir ap 170 pasugu.

Meža medus: pēc krāsas ļoti dažāds – no gaiši līdz tumši brūnam. Sevišķi vērtīgs pavasara periodā.

Runājot par saldo un veselīgo gardumu, tiek minēts arī t.s. mākslīgais medus. Jāatceras, ka tas ir sīrups, ko iegūst no cukura un ūdens. To uzsilda kopā ar pienskābi, citronskābi un vīnskābi. Tā kā mākslīgais medus tomēr nesatur tās vērtīgās bioloģiski aktīvās vielas, ko dabiskais medus, fizioloģiski tas ir daudz mazvērtīgāks par dabisko.

Medus dienas deva

Pieaugušam cilvēkam profilaktiskos, diētiskos nolūkos un arī kā pārtikas daļa ieteicami aptuveni 100 grami. Šo daudzumu nelielās devās vēlams izlietot dienas gaitā. Šai laikā pārtikā ieteicams samazināt citus ogļhidrātus saturošus produktus. Savukārt bērniem deva ir krietni mazāka – ne vairāk kā 30-50 gramu dienā.

Ko iesākt, ja medus negaršo

Ja medus netīk, bet vēlaties lietot, zinot tā vērtību, tad ieteicams atšķaidīt to ar kādu sulu, zāļu tēju vai pienu tādā koncentrācijā, kurā nejūt medus garšu. Ikdienā varat arī mēģināt:

  • saldināt tēju un kafiju ar medu;
  • pielikt pa karotītei medus sulai vai diētiskam jogurtam;
  • medus gardumi labi garšo ar pankūkām un saldējumu;
  • medū iemērktas ābolu šķēlītes un citi augļi liek siekalām saskriet mutē;
  • medus sader ar krekeriem un sieru.
  • Vērtīgi zināt

  • Ja tirdzniecībā ir šķidrs un kristalizējies medus, labāk pirkt kristalizētu, jo viltots medus parasti nekristalizējas.
  • Ja vēlaties pirkt šķidru medu, to var pārbaudīt, tinot ap karoti. Ja medus ir tik šķidrs, ka tek vai līst, tajā ir palielināts ūdens daudzums, kas neatbilst kvalitatīvam bišu medum. To var pārbaudīt ar ķīmisko zīmuli – krāsojoties tas apliecina palielinātu ūdens daudzumu medū (un tikai!).
  • Ja uz burkā iepildītā šķidrā medus virsmas redzams putu gredzens, tas sildīts augstākā temperatūrā nekā būtu pieļaujams.
  • Nevajag pirkt noslāņojušos medu – tas varētu būt kupažēts, t.i., maisīts no vairākiem tā veidiem, kam ir dažāds īpatnējais svars vai arī medum bijis palielināts ūdens daudzums.
  • Labāk pirkt medu no zināmiem biškopjiem vai pārdevējiem, kuriem uzticaties, jo biškopji prot ar to profesionāli apieties, sagatavot un uzglabāt.
  • Vislabākā medus uzglabāšanas temperatūra ir no 5 līdz 18˚C, turot hermētiski noslēgtos traukos. Medum ilgstoši atrodoties vaļējā traukā, tā virsma uzsūks mitrumu un tas kļūs šķidrs.
  • Ēdiet medu un esiet veseli! Un atcerieties, ka bites sliktu medu nekad neražo!

    Rakstā izmantota informācija no interneta lapām:
    www.medus.lv
    medusbite.times.lv
    www.vinnis.lv
    www.pirtslietas.lv

    Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
    Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

    Comment Form