Tāpat kā cilvēki kļūst veci un viņu fiziskā dzīve šādā veidolā beidzas, tā arī bez mīlestības neviens šai dzīvē netiek cauri. Tas ir nerakstīts likums. Aksioma. Kāds kādu vismaz īsu brīdi ir mīlējis. Ja šis likums nedarbotos, neturpinātos cilvēce. Arī tas nožēlojamais dzērājs, kurš tur sētmalē pakritis smird, kādreiz kā mazs bērniņš bijis vismaz savas mātes mīlēts. Kaut arī sen zaudējusi cilvēcisko seju, šī būtne tomēr ir cilvēks. Un, kas zina, varbūt kaut mūža nogalē attapsies un atcerēsies, ka ne jau velti viņš dzīvo šajā pasaulē...

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Žubīte

Viņa auga turpat mums kaimiņos. Mamma bija devusi meitenei mūsuprāt diezgan dīvainu vārdu – Žanna. Viņai bija vecmāmiņa, kas meiteni sauca par Žubīti, un tā arī iegājās, ka visi pagalma knēveļi solidarizējās ar vecmāmiņu un sauca Žannu šajā mīlīgajā un latviski pierastākajā vārdā.

Žubīte bija visai pašapzinīga meitene – viņas izskatā bija jaušams kaut kāds cēlums un jau pirmsskolas vecumā mazulīte izturējās kā īsta dāma. Pār muguru līdz jostasvietai viņai stiepās kastaņbrūna, bieza bize. Vēlāk klasesbiedri, protams, nekavējās meiteni aiz tās diezgan bieži paraustīt, un Žubītei tas ļoti nepatika. Viņa ienīda savu bizi, kaut arī tik krāšņas rotas nebija nevienai citai no pagalma knīpām.

Pirmos skolas gadus Žanna godam turējās teicamnieku rindās. Viņa gan piedalījās deju pulciņā, gan bija skolas labāko sportistu skaitā. Viņa gan dziedāja korī, gan labi zīmēja. Trešajā klasē Žubīte bija klases sienasavīzes redaktore, un tas jau skaitījās liels pagodinājums. Žannas mamma un vecmāmiņa lepojās ar meitenes panākumiem, un tas nepalika noslēpts arī mums, “vienkāršajām mirstīgajām”. Mana mamma regulāri stādīja Žubīti man par paraugu, un tāpat manu draudzeņu Gunas un Andas mammas savām meitām arī. Mana mamma žvadzināt žvadzināja, ka no Žannas gan dienās iznākšot lietaskoks, bet es – kāda vējaslota esot, tāda arī palikšot.

Protams, ka man tas ķērās pie sirds; bet tāda nu es biju, un nekā sev nevarēju padarīt. Es biju tāda pati kā lielais vairums bērnu manā vecumā. Man jau kopš bērna kājas piemita kaut kas suģestējošs, un šī īpašība ļāva kļūt man par pagalma skuķu un puišeļu barvedi. Ar sava vecuma sīkajiem man nebija nekādu problēmu, toties laikabiedru mammas ar mani pastāvīgi konfliktēja, jo uzskatīja, ka es esmu visa ļaunuma sakne, kas pavedina viņu šķīstos un nesamaitātos bērnus uz kokā kāpšanām, logu stiklu dauzīšanu un citām nekrietnībām. Patiesībā šīs domas radās mums visiem kopā, un, tā kā allaž bijām saliedēts “kolektīvs”, nebija iespējams noteikt katra konkrētā “nelaimes gadījuma” iniciatoru.

Žanna nekad nenāca pagalmā spēlēties kopā ar mums. Tas neietilpa viņas dienaskārtībā. Pārnākusi no skolas, meitene ķērās pie mācībām, zīmēšanas un daiļliteratūras. Viņa nekad nelasīja grāmatas, kuras bija guvušas mūsu “bara” atzinību. Mēs kāri aprijām katru rindu Žila Verna darbos, aizrāvāmies ar Konanu Doilu, Šerloku Holmsu, bagātību salām un apraktiem dārgumiem, pat profesora Dovela galvu, bet Žubīte tajā laikā lasīja, piemēram, Sent-Ekziperī, kuru mēs vēl neizpratām. Vēlās pēcpusdienās viņai bija nodarbības sporta skolā, no kurienes viņa vecāsmammas pavadībā atgriezās jau tumsiņā. Tajā pat laikā nevarētu teikt, ka viņa pret mums bija nelabvēlīgi noskaņota. Ja kādreiz vajadzēja “nospiest” kādu mājas darbu, Žubīte neatteica. Viņa nepiederēja pie “absolūti pareizo” kategorijas. Ar šodienas prātu es saprotu, ka droši vien vairāk par visu Žubīte tajos laikos vēlējās būt kopā ar mums, staigāt nosmulētās džinsu biksēs, sapņot par noslēptu dārgumu atrašanu un rāpties kokos. Tas viss viņai bija aizliegts uz stingrāko.

Dzimšanas diena

Gunai palika desmit gadu. Par šo vienreizējo notikumu viņa jau runāja mēnesi pirms tā. Bija sastādīts “lūgto viesu” saraksts, kurā ietilpu es, kā arī Anda, daži puikas un... jā! Arī Žanna. Es izteicu šaubas, ka Žubītes mamma jau savu lolojumu noteikti nelaidīs dauzoņu barā, tomēr ielūgumu mēs, kā nākas, aizsūtījām pa pastu.

Viņa Augstība Gadījums izspēlēja ļaunu joku: ielūgumu atrada Žubītes mamma un iesvieda to atkritumu spainī. Žanna, nejauši ieraudzījusi vēstuli ar savu vārdu, ziņkārības dzīta, izvilka to laukā un atklāja mammas nelietību. Skarbu un asarainu pārrunu rezultātā Žannai izdevās mammu pārliecināt, ka mēs neesam zvēru bars, ka viņa vēlas būt laiku pa laikam kopā ar sava vecuma bērniem, nevis tikai iestērķelētā kleitiņā rātni sēdēt uz dīvāniem un samta sofā, ciemojoties pie mammas inteliģentajām draudzenēm. To visu Žubīte teica tik skaļi, ka mūsu “bars” dzirdēja katru vārdu, ik skaņu, ko vējš atnesa uz pagalma vidu caur atvērto logu...

Rezultātā Žanna bija saņēmusi atļauju atnākt ciemos pie Gunas, bet tikai uz vienu stundu. Precīzi piecos pēcpusdienā viņa ieradās un precīzi bez piecām sešos piecēlās, skumji atvainojās un devās projām. Kad mēs tielējāmies, lai viņa paliek ilgāk, Žubīte kļuva vēl skumjāka un teica: ja neklausīšot mammu, tā viņu vispār vairs nekur nelaidīšot.

Papiņš

Mēs domājām, ka Žubītes mamma ir ļoti ļauna un despotiska, un nekādā ziņā nevēlējāmies būt šīs meitenes vietā. Mēs nezinājām un neizpratām mammas izturēšanās cēloņus. Žubīte diendienā dzīvoja kopā ar mammu un vecmāmiņu, satikās tikai ar saviem radiniekiem, bet pats dīvainākais bija tas, ka nekad netika pieminēts viņas tēvs. Mums katram ģimenē bija kāds “bubulis”, ko mammas savas autoritātes krišanās brīžos pieminēja ar vārdiem: “Pateikšu tēvam, tad gan tu dabūsi!” Par Žubītes tēvu nebijām dzirdējuši ne pušplēsta vārda, tādēļ jo vairāk pieauga ziņkārība. Nez’, kas viņš īsti varētu būt? Un kur viņš dzīvo? Tā mēs viens caur otru runājām. Tas, ka Žubītes mamma bija šķīrusies, skaidrs. Bet kur tad palicis šis noslēpumainais “kadrs”, kā teica mans brālēns Vitauts? Saņēmām dūšu un ieprasījāmies par to pašai Žubītei. Bērnišķīgā vientiesībā meitene teica, ka mamma izvairoties par tēvu runāt. Pat fotogrāfiju viņa neesot redzējusi. Vecāmamma teikusi, ka viņš it kā esot aizbraucis peļņā vai uz ārzemēm vai Tālajiem Ziemeļiem. Šāda atbilde mūs, protams, neapmierināja. Izmeklētāja instinkts vilktin vilka noskaidrot patiesību. Nezinu, kā tas viss būtu attīstījies un turpinājies, ja atkal palīgos nepiesteigtos Viņa Augstība Gadījums.

Mēs visi bijām aptuveni viena vecuma. Četrus mēnešus pēc Gunas dzimšanas dienas pienāca mana kārta “uzstāties”, un tad – Žubītei. Protams, mēs necerējām tikt uz sargātās un uzmanītās meitenes “apaļās jubilejas” svinībām – no Žubītes mammas tas būtu par daudz prasīts.

Tai dienā gaviļniece klasesbiedrus un draugus uzcienāja ar pašām garšīgākajām un dārgākajām šokolādes konfektēm. Pagalma večas klačojās, ka Žubītes mamma par godu meitas jubilejai tuvākajā konditorejā pasūtījusi greznu šokolādes torti. Mēs gribējām redzēt, kas tad nu būs Žubītes apsveicēju lokā un kā zvirbuļi rindiņā satupām uz pagalma galā esošā garā sola. Tēlojām, ka mums nav ne mazākās daļas gar pagalmā notiekošo un spēlējām “Akmentiņ, lec!”.

Tā kā Žubītes mamma strādāja pilsētas universālveikalā par vadītāju, viesu vidū netrūka prominentu personu. Nāca milicijas priekšnieks ar savu sievu, kultūras nama direktors. Arī sporta skolas pasniedzēja ar desmit garām, baltām rozēm un vēl vesels bars pilsētas ievērojamāko ļautiņu. Katrs pie rokas stiepa dāvanu kasti. Tajā mirklī laikam ikviens no mums vēlējās būt Žubītes vietā.

Mūsu novērošanas darbu pārtrauca pagalma galā piebraucis taksometrs. No tā kāpa samērā labi ģērbies, taču nesakopies vīrietis aptuveni mana tēva vecumā. Kad viņš bija laukā no mašīnas, pamanījām, ka svešinieks ar mokām turas kājās. Paņēmis desmit sarkanas neļķes, kas atradās uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa, iereibušais norēķinājās par braucienu, pateica sveikas “takša” šoferim un iestreipuļoja Žubītes kāpņu telpā...

“Mestais,” Vitauts konstatēja. “Žūpu Bērtulis.”
Pēc brīža vīrietis iznāca pagalmā un apsēdās mums blakus uz soliņa.
“Re kā,” viņš aizvainoti sacīja. “Man tur neesot ko darīt. Zolīdu cilvēku pilna māja un Uldim tur nav ko darīt. Nu ja,” viņš plātīja rokas, “es jau nekas neesmu. Lupata. Dzērājs. Ko es tur gaisu maisīšu. Bet gribējās taču savu meitiņu apsveikt!” Šo tekstu ar asarām balsī norunājis, iereibušais piecēlās un acis slaucīdams, aizstreipuļoja uz autoostas pusi...
“Tas taču bija...” iesāka Guna, bet mums visiem jau bija skaidrs, kas tas bija.
“Kaut kas traks,” manas mammas vārdiem izteicās Vitauts. Mūsu barā valdošais saspīlētais klusums pārāk skaļi liecināja, ko mēs visi domājam par šo gadījumu.

Izlaidums

Astotajā mācību gadā Žubīte vairs nebija starp klases censoņiem. Viņa kļuva nomākta, skumja, vienaldzīga. Mēs katrs bijām izdomājuši, kurp vedīs dzīves ceļš, dzejnieka vārdiem runājot; vienīgi Žubīte nedomāja neko. Klases ampelmaņi astotā mācību gada nobeiguma sacerējumā rakstīja, ka kļūs par izciliem zinātniekiem, augstskolu profesoriem un kosmosa kuģu pilotiem, Anda iestājās nule atvērtajā mākslas skolā, Guna tēmēja uz pedagogiem. Arī es zināju savu turpmāko misiju, bet Žubīte neziņā raustīja plecus.

Vidusskolu viņa jau “muļļāja” šā tā. Protams, abas vecākās ģimenes sievietes bija neziņā. Vecmāmiņa to visu īpaši pārdzīvoja, jo mamma pa dienu bija darbā, un tai tika mazāk. Kad Žubīte mācījās desmitajā klasē, vecmāmiņa nomira. Mamma pēc laiciņa apprecējās otrreiz, jo viņa vēl bija ziedoša sieviete un bez vīra pleca blakām, kā teica mana mamma, ir grūti. Žubītes tēvu mēs vairs netikām redzējuši. Paklīda baumas, ka viņš esot miris. Ar mammu viņa sapratās aizvien sliktāk un sliktāk, arvien biežāk pa atvērto logu bija dzirdamas asas vārdu pārmaiņas. Reizēm sarunā iesaistījās arī patēvs. Vienpadsmito klasi Žubīte absolvēja ar lielu piespiešanos un negribēja neko darīt. It kā protestējot pret to, ka sabiedrība meiteni vienmēr piespiedusi dzīvot pēc sava prāta, viņa izlaidumā ieradās ar jaunu frizūru. No kuplās bizes nebija vairs ne miņas. Viņa izskatījās pēc tīfa slimnieces. Žubīte nošokēja mūs visus.

Zanīte

Žannai joprojām nebija ne draudzeņu, ne draugu, un viņa jutās apdalīta. Rudenī mēs katrs bijām jau savās gaitās, vienīgi Žubīte savai mātei par lieliem sirdsēstiem “bumbulēja” pa māju. Pēc kāda laika, droši vien ne bez mātes uzstājīgas prasības, viņa iekārtojās darbā pie tās par vienkāršu jaunāko pārdevēju. Māte pārvācās dzīvot pie patēva un dzīvokli atstāja meitai. Tā kā Žubītei pēc darba nebija ko darīt, nereti pie viņas viesojās gan darba biedri, gan arī gadījuma paziņas. Nākamajā rītā pēc šādiem “viesu” uzlidojumiem Žanna izskatījās visai sagurusi, aizpampušām acīm. Pēc kāda laika viņa pārstāja iet uz darbu, jo tas traucēja “priecāties par dzīvi”, kā viņa reiz bija teikusi manai mammai. Diemžēl savādāk priecāties Žubīte nebija iemācījusies...

Pēc piecu gadu ilgām studijām es atgriezos dzimtajā pilsētā. Apprecējos, un mēs nopirkām dzīvokli tajā pat mūsu vecajā mājā, kurā dzīvoja mana mamma un Žubīte, tikai nākamajā kāpņu telpā. Kad pēc tik neilga laikposma satiku savu bijušo klasesbiedreni, biju pārsteigta vissliktākajā šā vārda nozīmē. Pirmajā acumirklī es nepazinu atbaidošo dzērāju, kas urinēja kāpņu telpas apakšējā stāvā pie pasta kastītēm...

“Kas tad te notiek?!” es sašutumā iekliedzos.
Piedzērusī būtne uzmeta man iztrūcināta, tramīga zvēra skatienu un žulgainajās acīs atspoguļojās kaut kas pazīstams.
“Ieva...” viņa tikko dzirdami noteica, bet es sadzirdēju un ieskatījos vērīgāk...
“Mans Dievs!” es teicu. “Ko tu šeit dari!?”

No kādreiz pašpārliecinātās, smukās meičas šajā būtnē nebija atlicis pilnīgi nekas. Uz mani pazemīgi blenza smirdīga bomzene, pudeļu lasītāja, piedzērusies miskastniece, kura, kā vēlāk izrādījās, no sava smirdīgā dzīvokļa parādu dēļ nebija izmesta vienīgi tādēļ, ka... gaidīja bērnu! Es noskurinājos. Žubīte savilka bikses un atvainojās.

“Vai tu nesaproti, ko dari?” es viņai vaicāju.
“Redzi, Ieviņ, es esmu stāvoklī,” Žubīte, kā vainīga juzdamās, taisnojās, “un reizēm ir tā, ka nevaru saturēt... nu... saproti...”

Es sapratu. Pati gaidīju bērnu. Man kļuva Žubītes žēl, taču šis žēlums mijās ar šausmām, tomēr teicu, lai viņa iet uz mājām, nomazgājas un pēc kāda brītiņa atnāk parunāties, kamēr mana vīra vēl nav mājās. (Biju pārliecināta, ka viņš mani nesaprastu.)

Žubītes nākamā bērna tēvs Antons pirms pusotra gada iznācis no cietuma, kur atsēdējis septiņus gadus par kāda sava pudelesbrāļa noduršanu.

“Antons ir labs cilvēks,” teica Žubīte. “Viņš gādā, lai mums nekā netrūktu. Uz sociālo centru pēc humānās palīdzības aiziet. Atnes vienmēr kaut ko ēdamu. Kad šņabīti dabū, mani nekad neatstāj bešā...”
“Bet tev taču jādomā par bērna veselību...” es diezgan pesimistiski teicu, un laikam šī frāze šoreiz bija nevietā.
“Nu ko gan lai es daru, ja man tas šņabis tik ļoti garšo...” Žubītes balsī vēlreiz jautās vainas pieskaņa. Neviļus atcerējos viņas tēvu un narkologu pēdējo laiku brīdinājumus par to, ka alkoholisms esot slimība, kam, turklāt, iespējama pārmantojamība nākamajās paaudzēs...

Viņas mamma dzīvojot citā pilsētā, jo viņai esot kauns par savu meitu. Kādreiz, ja nu vairākas dienas neesot ēduši, Žubīte viņu sameklējot un palūdzot kādu kapeiciņu. Bet vislabāk varot “nopelnīt”, ja pasēžot ar izstieptu rociņu Rīgas stacijā. Tad pietiekot ilgākam laikam. Reizēm Antons atļaujot viņai nopelnīt pie viņa draugiem kādu rubli apmaiņā pret attiecīgiem pakalpojumiem... Tā arī dzīvojot. Antons vienīgais viņu mīlot. Tādas jūtas viņa nekad neesot izjutusi. Viņi būšot kopā, līdz nāve tos šķiršot. Viņš turklāt esot viņas pirmais vīrietis...

“Kādreiz jau viņš man arī iesit, bet kas mīlējas, tas ķīvējas...” viņa sevī nosmaidīja.
Es šausmās saķēru galvu un lūdzu, lai nu viņa dodas projām, jo drīz varēja pārnākt mans dzīvesbiedrs. Bijusī klasesbiedrene atvadījās un mulsi pasmaidīja. Agrāko balto zobu pērļu virknes vietā pavīdēja īstas pilsdrupas.

“Antons teica, ka mums būs meitiņa, un mēs viņu sauksim par Zanīti...” viņa uz atvadām piebilda.

Antona un Žannas, ja to tā varētu nosaukt, mīlestība, bija dīvaina un neizprotama. Dažkārt pamanīju uz mūsu savulaik iecienītā pagalma gala soliņa Žubīti čupojamies ar pārējiem mikrorajona dzērājiem, kuru skaits pēdējā laikā bija manāmi pieaudzis. Žubītes izredzētais bija nenosakāma vecuma kalsns vīrietis. Viņa dobuļos iekritušās acis nepārtraukti šaudījās. Ar tādu kā uzbrūkoša zvēra skatienu vīrs nopētīja katru garāmgājēju. Antons no skata bija visai pabriesmīgs. Turklāt uz kakla viņam milza zils augonis, kas jau bija plūmes lielumā. Šad tad, laikam izrādot savas “privātīpašnieka tiesības” uz Žannu, viņš sievieti vai nu parāva aiz matiem vai iedunckāja. Mani šie skati nepārtraukti šokēja tāpat kā savulaik Žubītes izlaiduma frizūra.

Mīlēt, līdz nāve šķirs...

Ilgu laiku Žubīti nekur nemanīja. Laikam bija devusies peļņā. Te kādu sestdienas rītu mani pamodināja skaļa dzērāju vāvuļošana uz pagalma gala soliņa. Miegs vairs nebija ne prātā un es, atstājusi laulāto draugu mīkstajās, siltajās cisās, cēlos, lai uzvārītu kafiju. Pametu skatu pa logu un secināju, ka tur Žubīte diskutē ar savu civilvīru, taču vārdu jēga un dikcija bija nesaprotama. Antons pēkšņi pacēla roku un iesita Žannai tā, ka viņa atkrita uz trotuāra malas, bet pēc mirkļa atkal cēlās augšā un lūdzošā balsī kaut ko teica. Žubītes puncis bija visai apaļš – Zanītei drīz vajadzētu skatīties pasaulē... Ak... Es pie sevis nopūtos.

Abi mīlētāji atsēdās zem maniem logiem. Žubīte ielika galvu savam draugam klēpī un viņš, savukārt, ar netīru roku glāstīja tās plānos mateļus, caur kuriem vīdēja plika galvasvirsa. Acīmredzot Žubītei piemita arī kāda ļauna kaite, kuras rezultātā viņas mati bija gandrīz pilnībā izkrituši. Pienāca kāds trešais, kurš līdz šim šajā apvidū vēl nebija manīts, un uzvaroši parādīja kādu duļķainu šķidruma pudeli... Trijotne devās augšup pa kāpnēm, acīmredzot, lai turpinātu svinēt Zanītes drīzās piedzimšanas dienu, un pagalmā iestājās klusums.

Debesis apmācās, sāka līt, un mēs nolēmām palikt mājās, kaut tajā dienā bijām plānojuši nelielu izbraucienu. Nolikos atgulēt nozagto miegu, kad mani iztraucēja durvju zvans. Zvanīja ilgi un neatlaidīgi; samiegojusies un sabozusies es dusmojos, ka vīrs nevar atvērt, taču viņš, kā izrādījās, bija devies uz veikalu. Uzvilku rītasvārkus un negribīgi gāju pie durvīm.

“Kas mani var traucēt?” sevī domāju. Zvanīšana nerimās. Atvēru durvis un šausmās sastingu: ārpusē, tverdama pēc elpas, asiņainām putām pa muti nākot, stāvēja Žubīte... Krampjaini pieķērusies zvana pogai, viņa vēl paspēja pateikt: “Ieviņ... palīdzi... Zanīte... Kas nu būs?” un aptvērusi durvju stenderi, noslīdēja zemē. Neattapu neko citu kā nekavējoties zvanīt policijai un “ātrajai palīdzībai”, lai gan tam nebija nekādas jēgas. Tikmēr atnāca arī mans vīrs un ar neslēptām šausmām skatījās uz Žubītes krampjos savilkto, nekustīgo ķermeni. Viņas dzīvoklī policisti atrada arī abu vīriešu līķus. Skopa ziņa avīzē liecināja par to, ka viņi visi nomiruši, lietojot nezināmas izcelsmes alkohola surogātu...

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form