Foto: Publicitātes foto
Mērķtiecīgā alpīnisma entuziaste Olga Kotova ir pirmā sieviete no visiem Baltijas valstu kalnos kāpējiem, kura sasniegusi Everesta virsotni. Lai arī tas ir ievērojams sasniegums, pasaules augstākais punkts ir tikai viena pozīcija viņas garajā mērķu sarakstā. Viņa ikdienā ir uzņēmēja, aviācijas apmācības organizācijas vadītāja, biznesa konsultante un mentore un brīvajos brīžos ne tikai kāpj kalnos, bet arī vada burulaivas un audzina savus mazos bērnus.

Aktīvais dzīvesveids, daudzās darbības jomas un pienākumi prasa likt lietā tik populāro "multitasking" jeb vairāku aktivitāšu vienlaicīgu norisi. Tomēr Olga apzinās, ka ir jomas, kur šāda uzmanības sadalīšana ir riskanta un pat bīstama. Neliela saruna par mīlestību pret kalniem un to, kāpēc viņa kļuva par vēstnesi kampaņā "Visu uzmanību ceļam".

Kā radās vēlme uzkāpt Everestā?

Man nebija bērnības sapnis uzkāpt Everestā, līdzināties bārdainiem alpīnistiem, kuri ap ugunskuru dzied dziesmas, kā es toreiz domāju. Jau pieaugušā vecumā es gāju pārgājienos virsotņu virzienā, ja tā var izteikties. Pirmais nozīmīgākais bija Islandē, netālu no galvaspilsētas Reikjavikas, kad es uzkāpu vienā paugurā, pat ne kalnā, un man tas ļoti iepatikās. Lai arī tas bija tikai nedaudz vairāk kā kilometru augsts kāpiens, kurā var uzkāpt ikviens cilvēks pat gumijniekos, tas aizsāka aizraušanos ar kāpšanu kalnos. Pats process bija aizraujošs, kad baudīju skaistos skatus, runāju ar sevi un vēju. Tas viss bija tāds nedaudz mistisks notikums, un pēc atgriešanās viesnīcā bija skaidrs – jāturpina.

Kādi ir pamatnosacījumi, lai cilvēks varētu uzkāpt pasaules augstākajā virsotnē un no tās veiksmīgi arī nokāpt?

Ļoti labs jautājums, jo statistika liecina, ka apmēram 80% no visiem negadījumiem kalnos notiek kāpienā uz leju. Viens izskaidrojums ir nogurums, bet otrs – fokusa trūkums. Tajā brīdī, kad cilvēks iet uz augšu, viņš ir ļoti motivēts un saņēmies, izvērtē katru soli un katru kustību. Kad viņš jau ir augšā, tad ir sajūta – darbs padarīts, izjūtams nogurums, iestājas atslābums, un tas ir pats bīstamākais, jo nedrīkst mazināt uzmanību.

Taisnība, turklāt tas sasaucas ar nepieciešamību fokusēties uz jebkura transportlīdzekļa – tas būtu kuģis, lidmašīna vai automašīna – vadīšanu. Vai tāpēc, saliekot kopā visu savu pieredzi, tu piekriti runāt publiskāk par nepieciešamību veltīt visu uzmanību ceļam, vadot auto?

Man liekas, dzīvē vispār ir vērts apzināti darīt visas lietas, arī traukus mazgāt, un apzināta darbība ir fokusēta. Bet tas ir grūti un ne vienmēr sanāk. Trauki piedos, bet ikviens no minētajiem procesiem, tāpat kā kalni, nepiedod neuzmanības kļūdas! Ir jākoncentrējas pat tādos brīžos un uz tādām lietām, par ko ikdienā nemaz nepiedomā šādā rakursā.

Kalnos ir tāds vingrinājums ar cimdiem – izvilkt no kabatas cimdu. Ikdienā, normālā situācijā mēs uz to īpaši nekoncentrēsimies. Ar vienu roku turēsim telefonu, lai sarunātos ar kādu, ar otru darīsim ko citu, tad vēl meklēsim cimdus pa kabatām un tamlīdzīgi. Kalnos, ja nepaveiksies un nepareizi uzvilksi cimdu vai cimds nokritīs, tā cena ir ļoti augsta. Nokritušu cimdu, visticamāk, aizpūtīs, tāpēc iznāks apsaldēt pirkstus, tie nebūs lietojami, un tāpēc būs neiespējami drošināties. Ja nevarēs drošināties, ir problemātiska kāpšana lejā no kalna, bet, ja esi sasaistē ar citiem, viņiem būs tevi jāvelk un būs slikta situācija vairāk nekā tikai vienam cilvēkam. Kalnos retinātā gaisa dēļ mēs darbojamies nedaudz citādi nekā parasti, tāpēc fokuss ir tik ārkārtīgi nozīmīgs.

Ziemā, protams, mums ikdienā ir jākoncentrējas ik uz soļa, jo parasti ir tik slidens, ledains, sniegots, ka no mājas līdz autostāvvietai vai citām vietām bez koncentrēšanās nevar nokļūt. Man dažreiz ir sajūta kā augstu apledojušā kalnā bez dzelkšņiem vai kā kaķim uz skārda jumta, kad nav ne mazākās iespējas aiz kaut kā aizķerties.

CSDD veiktā aptauja liecina, ka Latvijā 74% autovadītāju ir pārliecināti – riskantākā rīcība, vadot automašīnu, ir sociālo mediju lietošana. Kādas ir tavas attiecības ar mobilo telefonu un sociālo mediju patēriņu pie stūres?

Sociālajos medijos tikpat kā neesmu, tāpēc telefonu spaidīt man neprasās, bet man ir citi grēki.
Interesanti, ka uz kuģa ir tā – kuģa kapteinim aktīvas rīcības periodi mijas ar mieru, kad viss vienā brīdī ir kārtībā – buras uzvilktas, kurss pareizs, viss savās vietās, nu ir laiks iet uztaisīt tēju. Bet tieši tajā brīdī kaut kas mainās, tāpēc jāskrien atkal augšā uz klāja risināt situāciju. Uz kuģa tāpēc ir vienkāršāk – ir laiks uzskriet augšā un labot to, kas mainījies.

Vadot auto, ir pavisam citādi, jo nav tā laika "uzskriet augšā". Mēs sēžam auto, mums ir komfortabla sajūta, mēs nereti kļūstam relaksēti, jūtamies kā sēžot mājās uz dīvāna. Tajā brīdī ir svarīgi atcerēties vai sev atgādināt, ka neesi mājās uz dīvāna, ka ir nepieciešams sevi "salauzt" un fokusēties uz to, ko dari, – vadi automašīnu. Tas ir grūti, es to saprotu, bet tas ir obligāts nosacījums, lai spētu izvairīties no neparedzamām un riskantām situācijām bez sliktām sekām.

Kāda tu esi kā autovadītāja?

Man ļoti patīk vadīt automašīnu. Es pie stūres labi jūtos, un tieši tas, iespējams, ir bīstami, jo gribas paralēli citas lietas darīt. Piespiežu sevi netaisīt grimu pie stūres, bet fokusēties. Varu aizdomāties. Rodas dažādas idejas, tiek dažādi plāni veidoti citām norisēm, tāpēc man dažreiz sevi nākas vienkārši domās apstādināt un atcerēties, ka tajā brīdī es kaut ko citu daru. Un tas cits ir auto vadīšana jeb pamatdarbība, kam jāpievērš nedalīta uzmanība, lai es veiksmīgi "nokāptu no tā kalna" jeb nonāktu galamērķī.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!