Aptuveni pirms divām desmitgadēm Vašingtonas Universitātes doktorantūras students Pauls Keire izdomāja atvest uz Latviju internetu. Tolaik Kalifornijā dzimušais latvietis sazinājās ar paziņām Rīgā un noorganizēja pirmo e-pasta vēstuļu sūtīšanu Latvijā. Keire Vašingtonā strādā biotehnoloģiju nozarē un sarunā ar portālu "Delfi" stāsta par nokļūšanu ASV, kā atveda uz Latviju internetu un ko domā par Latvijas veiksmes stāstu. Keire ir viens no jūlija sākumā Rīgā plānotā Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju foruma dalībniekiem.
Esat dzimis ASV, kā Jūsu vecāki tur nokļuva?
Tas ir kara un bēgļu stāsts, mamma ar ģimeni no Lubānas ar kājām devās uz Rīgu, pēc tam ar kuģi uz Vāciju un Sietlu. Arī tēva ģimene nokļuva ASV, paveicās, ka viņiem bija paziņas kuģniecībā. Tos stāstus atceros ar dažādām emocijām. Iedomājos, ka vecāki gāja no tās Lubānas un uz viņiem šāva un meta bumbas, un tas viss notika tāpat vien, viņi nevienam neko nebija nodarījuši, bet šāva tāpat.
Internetā meklējot Jūsu vārdu, daži no atslēgas vārdiem, kas redzami pirmie, ir - 'interneta tēvs', 'atveda uz Latviju internetu'. Kā notika interneta atvešana uz Latviju?
Es tolaik biju doktorantūras students Vašingtonas Universitātē. Mani interesēja datu sūtīšanas iespējas, un nolēmu painteresēties, kāda situācija ir Latvijā. Izrādījās, ka deviņdesmito gadu sākumā tur nekā nebija. Sāku meklēt iespējas rīkoties, meklēt kontaktus, lai noskaidrotu, kāda situācija ar tehnisko nodrošinājumu ir Rīgā.
Man likās, ka interneta ieviešana varētu stabilizēt situāciju ar krieviem, tā vienkārši bija pareizā lieta, ko tajā laikā pēc neatkarības atgūšanas darīt. Zvanīju Uģim Bērziņam, tālaika universitāšu komunikāciju centra vadītājam. Toreiz viņam teicu: "Klausies, Uģi, man ir tāda doma ieviest Latvijā internetu, kā jums tur izskatās?" Man nebija ne jausmas par tiem resursiem, kas atradās Rīgā, taču zināju, ka varu palīdzēt, jo man aiz muguras bija visa lielā Vašingtonas universitāte, kas jau tolaik komunikāciju tehnoloģiju jomā bija viena no progresīvākajām ASV. Pats ieguldīju savus līdzekļus, lai cilvēkus no Latvijas šeit atvestu un parādītu, kāda izskatās augstas klases tehnika, kāda izskatās tehnika, ko mēs varētu iegūt arī Latvijā. Tolaik Vašingtonas Universitātes mācībspēki palīdzēja ar informāciju, idejām par internetu Latvijā.
Vienkārši sazvanījāties ar kontaktiem Rīgā un sarunājāt kā ieviest internetu?
Tas bija ļoti interesants laiks, tolaik man bija iespējas tikties ar Bilu Geitsu, organizēt dažādas tikšanās Vašingtonas Universitātē, kurās varēja arī rast atbalstu, lai to internetu uz Latviju dabūtu. Nevarētu teikt, ka viss bija gludi, visādi tolaik gāja. Krievu pusē jau negribēja, ka Latvijā attīstītos komunikācijas. Kad atbraucu uz Rīgu, tad man nebija drošības sajūtas par savu dzīvību. Čekisti man reāli draudēja, mēģināja pārliecināt, ka ar lielo PSRS būšot labāk. Viņi man mēģināja nozagt mašīnu, bet neveiksmīgi, jo tolaik tāds SAAB modelis kā man bija vēl tikai Mārim Gulbim. Mašīnu ātri atguvu.
Vai tagad viegli aptvert, ka pēc tālaika notikumiem pagājuši 23 gadi un Latvija atrodas sarakstu augšgalā, kad vērtē valstis ar visātrākajiem interneta pieslēgumiem pasaulē?
Ja tā prasi.. Kāpēc gan ne!? Latvija var, un šis ir viens pierādījums, kur viss sākās pirms divdesmit gadiem. Ar ko tad tie pārējie labāki? Mēs arī varam, ja labi gribam. Man šķiet, ka, ja sāk ko jaunu, nav ko tērēt par vecu tehniku. Tas vienkārši nav tas īstais, jāsāk uzreiz ar ambīcijām iegūt to labāko. Protams, nav jau arī jāpretendē vienmēr uz pēdējo BMW, tas nav nepieciešams, taču uz augšējo galu jāskatās gan. Ar tādu domāšanu mums būtu krietni vieglāk.
Es domāju, ka Latvija var radīt savus Nobela prēmiju laureātus, mēs varam radīt savus Bilus Geitsus. Varam arī nodrošināt ātrāko internetu. Svarīgi, vai mēs esam gatavi uz panākumiem, apzināmies, ka to spējam, un ejam uz mērķi. Mums ir savas zināšanas, mums ir sava morāle, un mums citu priekšā nav jāpaklanās vai citi jālaiž pa priekšu.
Vai Latvijas biznesa vidē šīs pozitīvisma pārliecības pietiek?
Dažiem tā ir, un daži to saprot, bet nu pieņemu, ka varbūt es esmu pārāk liels ideālists.. Daudziem ir galvenais nopelnīt, saņemt skaistu māju, nevis ieguldīt savā valstī. Sāpīgi atceros VEF likvidēšanu, tik daudz cilvēku zaudēja darbu, privātu interešu dēļ praktiski tika iznīcināts vidusslānis.
Vai ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem ir kāds pienākums un atbildība pret Latviju?
Tas ir grūts jautājums, bet es neesmu tā audzināts, lai uz šādu jautājumu atbildētu "nē".
Kas ir tas, ko ārzemju latvieši var Latvijai sniegt?
Pirmkārt, ir jāiegulda Latvijā. Rīgā gaidāmajam Forumam pats par sevi ir tāds labs nosaukums - ieguldīt Latvijā. Saprotu, visiem nav tādu uzskatu kā man. Ir jādalās ar zināšanām, nevis jācenšas izkomandēt vienam latvietim otru. Tas ir tas, kā mēs varam virzīties uz priekšu. Vajag dalīties vienam ar otru. Piemēram, nesen ievēroju, ka SAS ir aizgājis no Sietlas lidostas. Zvanīju "airBaltic" direktoram. Likās, kāpēc gan mūsējie nevarētu aizņemt šo ceļu, kā savienot Sietlu ar Eiropu. To izmantotu daudz Krievijas iedzīvotāju, lai tak' viņi brauc. Labi, tagad gan "Lufthansa" pārņēma, bet tie vācieši.. Tās muitas daudziem nepatīk. Tur pietiktu divas lidmašīnas, lai normāli uzturētu savienojuma līniju. Kāpēc islandieši ko tādu var, bet mēs ne? Foruma laikā ceru par šo ideju aprunāties vēl ar cilvēkiem no "airBaltic".
Domājat kādreiz pārcelties uz Latviju?
Es teiktu, ka jā. Tas ir fantāziju līmenī, bet nu reāli grūti, jo Latvijā es nekad nesaņemšu tādu atalgojumu kā šeit. Bet nu vai tā ir problēma? Mūsdienās pasaule ir tik maza, tikpat labi varu palīdzēt Latvijai no ASV. Jo vairāk es nopelnu šeit, jo vairāk es varu palīdzēt Latvijai.
Ideja piedalīties Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā pieder jums pašam?
Par Forumu man pateica Roberts Blūmbergs, Latvijas goda konsuls Čikāgā. Viņš vienkārši zvanīja un teica: "Paul, Tu esi tik daudz ieguldījis Latvijā, tik daudz ir izdarīts, ir jābrauc!" Interneta atvešana palikusi spilgtā atmiņā, tāpēc arī izdomāju, ka jābrauc un jādalās visā tajā labajā, ko esmu, ASV dzīvojot, apguvis.
Vai Latvija ir veiksmes stāsts? Tas ir, vai mūsu izpildītie Māstrihtas kritēriji padara mūs par globālu ekonomikas veiksmes piemēru?
Es teiktu, ka nē, un ņem vērā, ka es esmu optimists. Kāpēc? Tāpēc, ka nevajag būt tik apmierinātiem, visu laiku jāiet uz priekšu. Veiksmes stāsts? Atkal atgriežoties pie vidusslāņa stāvokļa, to tā grūti nosaukt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
