Juris Grišins: Kā ieguldīt augstas inflācijas apstākļos  (1)

Ārvalstīs pastāv tādi finanšu instrumenti, kuru ienesīgums ir tieši saistīts ar inflāciju, proti inflācijas apmēram piesaistītas obligācijas (inflation linked bonds). Diemžēl šobrīd tie nodrošina inflācijai piesaistītu, bet zemu atdevi. Tā, iegādājoties Francijas valdības inflācijai piesaistītas obligācijas, investors var rēķināties, ka saņems gada atdevi, kas ir apmēram par 1,5% zemāka par inflāciju. Tāpat individuālu ārvalstu obligāciju iegāde no Baltijas valstīm ir tehniski grūta. Rezultātā, ja investors vēlas nodrošināt ienesīgumu, kas ir augstāks par inflāciju, ir jāuzņemas papildu risks, iegādājoties citus aktīvus, kā, piemēram, nekustamo īpašumu, akcijas, zeltu un citus.

Nekustamā īpašuma iegāde, piemēram, īres dzīvokļa, kā uzkrājuma veids ir ļoti populārs tieši Baltijas valstu investoru vidū. To var saprast, jo nekustamais īpašums ir sataustāms un saprotams, un emocionāli ļoti komfortabls. Arī aprēķinu ziņā uz papīra šķiet, ka dzīvokļa īre var nodrošināt labu atdevi, un īpašumam var arī pieaugt vērtība. Līdz šim īres cenas varēja salīdzinoši viegli kāpināt līdz ar inflāciju. Tomēr bieži vien investori aprēķinos neņem vērā tādas izmaksas kā savu laiku darbam ar īrnieku un īpašuma pārvaldi, apdrošināšanu, nodokļus, īpašuma dīkstāvi un nolietošanos, kas noved pie regulāras vajadzības veikt papildu ieguldījumus. Tāpēc bieži vien, ierēķinot visus šos faktorus, īres dzīvokļa atdeve nav gan 7-8% gadā, kā var šķist sākotnēji, bet gan 3-4% gadā. Īres nekustamā īpašuma investīcijas var nodrošināt augstāku atdevi līdz ar lielāku apjomu. Piemēram, ja jūsu īpašumā ir pieci dzīvokļi vienā ēkā, tad tādējādi varat nozīmīgi samazināt administratīvās izmaksas šo īpašumu pārvaldīšanai. Alternatīva savu īres dzīvokļu pirkumam ir ieguldīt biržā tirgotos nekustamā īpašuma fondos, piemēram, Eften Real Estate un Baltic Horizon. Šādi ieguldījumi gan var nodrošināt augstāku sagaidāmo atdevi, gan likviditāti, kas izriet no iespējas pārdot savu investīciju fondu biržā. Ja šādi nekustamā īpašuma fondi spēs indeksēt savus nomas ieņēmumus vismaz par inflācijas apmēru, tie var audzēt savu vērtību arī augošu procentu likmju vidē.

Akcijas ir vēl viena alternatīva. Ideja, ka investīcijas akcijās spēj saglabāt kapitālu no inflācijas, pamatojas pieņēmumā, ka liela daļu uzņēmumu ir spējīgi pacelt cenas saviem klientiem apstākļos, kad pieaug to materiālu izmaksas un ceļas darbinieku algas. Izņēmums būtu nozares, kurās uzņēmumi ir uzņēmušies ilgtermiņa projektus par fiksētām cenām (piemēram, ēku celtniecība), kā arī agrīnas stadijas uzņēmumu, kuru peļņa ir plānota pārāk tālu nākotnē.

Apskatot vēsturisku atdevi attīstīto valstu akciju tirgos, tā kopumā pārliecinoši pārsniedz inflāciju. Tomēr šīs stratēģijas rezultāti būtsiki atšķiras dažādos laika periodos. Investors, kurš ieguldītu ASV akciju tirgus indeksā S&P 500 1972. gadā, pieredzētu sava ieguldījuma vērtības kritumu, no kura pilnībā atgūtos (ievērojot arī inflācijas ietekmi) tikai pēc 12 gadiem. Viena no lietām, kas bija īpaša 1970. gados - augsta inflācija! Tāpēc akciju tirgos pareizi ir investēt ar garu perspektīvu (vairāk par 10 gadiem), veikt regulāras iemaksas daudzu gadu garumā un pārliecināties par sava akciju portfeļa diversifikāciju. To visvieglāk var nodrošināt, ieguldot biržā kotētos indeksu fondos. Labs pamats ieguldījuma portfeļa būvēšanai būtu šie divi indeksu fondi: iShares World ETF (iegulda attīstīto pasaules valstu akcijās) un iShares Emerging Markets ETF (iegulda jaunattīstības valstīs). Tāpat arī Baltijas valstu fondu biržā parādās arvien interesanti jauni uzņēmumi, kas var būt pievilcīgas ilgtermiņa investīcijas.

Lielāku ienesīgumu var nodrošināt arī augsta ienesīguma obligācijas un aizdevumi uzņēmumiem. Kad inflācijas apmērs pārsniedz 5% gadā, zema riska valsts un uzņēmumu obligācijas nenodrošina investoriem aizsardzību pret inflāciju. Īstermiņa zema riska obligācijām eiro ir negatīva atdeve, savukārt ilgtermiņa obligācijas pakļauj investoru procentu likmju izmaiņu riskam, nevis aizsargā pret to. Tāpēc kā daļu no investīciju portfeļa vai izskatīt augstākā ienesīguma un riska obligācijas. Baltijas valstīs ir virkne ar uzņēmumiem, kas biržā piedāvā savas obligācijas ar procentu likmēm diapazonā no 5 līdz 10%. To skaitā ir Elko grupa, Storent, IuteCredit, Auga un citi. Mērķējot uz augstāku atdevi, investoriem ir pieejamas aizdevumu platformas, kas ļauj finansēt aizdevumus maziem un vidējiem uzņēmumiem.

Vēl pavisam cita stratēģija ir nevis meklēt finanšu instrumentus, kuri kāpina savu atdevi inflācijas apstākļos, bet investēt fiziskajos aktīvos, kuru cenai vajadzētu celties līdz ar inflāciju.

Zelta iegāde tiek tradicionāli uzskatīta kā pamata aizsardzības stratēģija augstas inflācijas vai ekonomiskās neskaidrības laikos. Zeltā var ieguldīt fiziski, iegādājoties zelta monētas vai stieņus, bet tad ir jādomā par to uzglabāšanu un drošību, kā arī par augstām komisijas maksām šādiem darījumiem. Zeltu, piemēram, pārdod Tavex un Paysera. Tāpat ir starptautiski pakalpojuma sniedzeji, piemēram, Goldsilver.com, kas piedāvā gan iegādāties dārgmetālus, gan nodrošina to uzglabāšanu vairākās lokācijās pasaulē. Alternatīva fiziskai zelta iegādei ir pirkt elektronisku zeltu XAU - digitālu instrumentu, kura vērtība ir piesaistīta zelta cenai biržā. Šādu pakalpojumu piedāvā Revolut, Paysera gan arī daudzas citas brokeru platformas. Ir iespēja iegādāties zelta cenai piesaistītus indeksu fondus vai zelta izstrādes uzņēmumu indeksu fondus, piemēram, iShares Gold Producers UCITS ETF. Pandēmijas sākumā zelta cena strauji pieauga - pat 25% apmērā, bet tad nokritās. Pēdējo 20 gadu laikā ieguldījums zeltā nodrošinātu vidējo atdevi 9,5% apmērā, droši pasargājot no inflācijas šajā laika periodā. Tomēr reti kurš paskatās uz zelta cenu svārstībām ilgtermiņā – ja to darītu, tad redzētu lielu šī dārgmetāla cenu svārstību. Attiecīgi, zeltam ir tendence strauji mainīt vērtību, un tas noteikti nav stabilitātes balsts.

Izejmateriālu kā naftas, gāzes, metālu un graudu cenas labi pielāgojas inflācijas izraisītam cenu kāpumam. Tomēr nozīmīgu šo izejmateriālu cenu maiņu faktoru veido īstermiņa svārstības šo resursu piedāvājumā un pieprasījumā tirgū, piemēram, kā ir izspēlējusies situacija pandēmijas laikā. Rezultātā ieguldījums izejmateriālos var izrādīties ļoti riskants un piedzīvot straujas cenu izmaiņas. Izejmateriālus var iegādāties gan elektroniskā (mākslīgi radīta finanšu instrumenta) formā, līdzīgi kā zeltu. Alternatīva ir pirkt izejmateriālu izstrādātājus vai šo izstrādātāju indeksu fondus. Interesants indeksu fonds ir, piemēram, iShares Diversified Commodity Swap UCITS ETF, kas piedāvā investoriem ieguldīt izejmateriālos ar atvasinātu finanšu instrumentu palīdzību.

Būtiski ir saprast, ka ieguldījums zeltā vai izejvielās nenes nekādus ienākumus (dividendes), un ir tīri spekulatīvs. Tāpēc tam nevajadzētu pārsniegt nelielu procentu no individuāla investora investīciju portfeļa.

Kā redzam, lai gan augsta inflācija ir nepatīkams notiku pavērsiens jebkuram krājējam, ir pieejama virkne ar ieguldījumu iespējām, kas var palīdzēt no tās aizsargāties. Iespējams sliktākais, ko strauju cenu kāpuma laikā investors var darīt, ir sēdēt ar lielām skaidras naudas rezervēm. Ir labs laiks šo naudu nodarbināt.

*Augstāk paustais ir mans personīgais viedoklis un nav uzskatāms par rekomendācijām veikt vai neveikt konkrētus ieguldījumus.