Kārlis Mendziņš: Gaisa kvalitātes uzlabošana – vai šoreiz mums izdosies?

Ar katra rīcības plāna izstrādi šķiet, ka izaicinājumu ir vairāk nekā risinājumu, taču patiesībā lielā mērā tas ir politiskās gribas jautājums. Ir grūti pieņemt lēmumus un veikt tik lielas, ieradumiem pretējas izmaiņas, it sevišķi, ja nav zināms, vai tas strādās un vai sabiedrība spēs pielāgoties. Ar ko būtu jāsāk, lai šoreiz mums tomēr izdotos realizēt mērķētus un paliekošus risinājumus Rīgas centra gaisa kvalitātes uzlabošanai?

Sabiedrības iesaiste un jēgpilnas alternatīvas

Pirmajam solim ir jābūt sabiedrības izglītošanai. Lai veiksmīgi ieviestu gaisa kvalitāti uzlabojošus risinājumus, kā, piemēram, zemo emisiju zonas, sabiedrībai ir jāsaprot izmaiņu būtība un veicinātie ieguvumi. Vienmēr ir vieglāk redzēt īstermiņa zaudējumus, bet pētījumi no citu valstu pilsētām, kas ieviesušas bezizmešu zonas un samazinājuši automašīnu plūsmu pilsētvidē, pierāda, ka sabiedrība ātri pielāgojas un atzinīgi vērtē redzamos rezultātus.

2006. gadā Stokholmā izmēģināja iebraukšanas maksas ieviešanu pilsētas centrā sastrēguma stundās. Pirms to ieviesa, aptaujas liecināja, ka tikai 36% iedzīvotāju atbalsta šādu risinājumu. Kad pēc pusgada eksperiments noslēdzās, sabiedrības atbalsts jau sasniedza 53%. Izmēģinājumi turpinājās dažādos veidos un periodos, sabiedrības atbalstam 2007. gadā pieaugot līdz 66% un 2013. gadā jau 70%. Zviedrijas piemērs lieliski parāda, ka ilgtermiņā cilvēki novērtē šādus vides uzlabošanai domātus risinājumus un pat labprāt turpina iekļaut tos savā ikdienā.

Tāpat vienlaicīgi ar sabiedrības izglītošanu ir jāpiedāvā alternatīvas. Domājot par Rīgu, ir jāsakārto sabiedriskā transporta maršruti un grafiki, lai tie būtu ērtāk pakārtoti cilvēkiem, kam ikdienā ir jāmēro tālāks ceļš uz centrā esošajām darba vietām. Transporta infrastruktūrai ir jābūt vienotai, pasažieru vilciena grafikam mijiedarbojoties ar Rīgas sabiedriskā transporta grafiku un maršrutiem, lai gan mikrorajonu, gan Pierīgas iedzīvotājiem būtu laika un komforta ziņā atbilstoša alternatīva.

Līdz ar sakārtotu sabiedriskā transporta infrastruktūru, sabiedrībai ir jānodrošina ērti un kvalitatīvi apvedceļi, kas ļautu apbraukt Rīgas centru tiem, kam ir nepieciešams nonākt Rīgas otrā pusē.

Katrs lēmums un indivīds ir no svara

Gaisa kvalitāte nav arī problēma, ar kuru būtu jācīnās tikai politiskā līmenī. Jāiesaistās ir visiem – uzņēmumiem, NVO, viedokļu līderiem, veicinot iedzīvotāju zināšanas un cilvēkiem patīkamas un vidi saudzējošas pilsētas attīstību.

Ideālā pasaulē valstij būtu jāizstrādā ilgtspējīgi un uz nākotni vērsti mērķi un tajos balstīts rīcības plāns. Savukārt organizācijām un uzņēmumiem būtu jāpalīdz īstenot aktivitātes rīcības plāna ietvaros, rīkojoties atbilstoši izvirzītajiem ilgtspējas mērķiem un pat pārsniedzot sākotnējās valsts ekspektācijas, tādējādi virzot visu sabiedrību uz zaļāku mērķu sasniegšanu. Sabiedrības loma slēpjas veiksmīga rīcības plāna integrācijā savos ikdienas paradumos.

Mēs jau varam novērot, ka ikdienā liela sabiedrības daļa izvēlas tādus produktus un pakalpojumus, kas ir vērsti uz ilgtspēju. Protams, savā ziņā tā ir modes tendence, bet patiesībā mēs pamazām saprotam savu izvēļu nozīmi. Šobrīd ir izveidojusies pretēja risinājumu ieviešanas ķēde – cilvēki arvien biežāk saredz savu ikdienas lēmumu nozīmi, ko pastiprināti izjūt uzņēmumi un tāpēc izdara spiedienu uz valdību, jauna videi draudzīgāka rīcības plāna ieviešanai.

Pieredze un risinājumi, no kuriem mācīties

Lai gan katras valsts pieredze vienmēr ir atšķirīga, katrai apzinoties savus izaicinājumus un izstrādājot aktivitātes atbilstoši tiem, Latvija var mācīties un ņemt to par pamatu sava rīcības plāna izstrādei.

Parīze tikko pieņēma bez-automašīnu zonu. Tā nav bezizmešu vai zemo emisiju zona, bet gan zona, kurā mašīnām iebraukt aizliegts ar izņēmumiem zonas iedzīvotājiem un piegādātājiem. Parīzē ir spēkā arī soda mēri transportlīdzekļu radītajiem trokšņiem un jau iepriekš automašīnas tika marķētas pēc to izdalīto emisiju daudzuma – tehniskajā apskatē saņemot papildus uzlīmi, kuras krāsa noteica, cik tuvu pilsētas centram vadītājs ar šo transportlīdzekli drīkst braukt, nemaksājot iebraukšanas maksu.

Savukārt Barselonā jau divus gadus ir ieviesta superbloku shēma – kvartāli, kur aizliegts iebraukt ar automašīnu. Sākumā cilvēki šo risinājumu uztvēra ar ļoti lielu skepsi, bet ātri vien šīs šaubas tika dzēstas. Viens no negaidīti pozitīvajiem rezultātiem bija lielāka gājēju un velobraucēju plūsma, kas savukārt sekmēja par 30% lielāku dažādu veikalu un pakalpojumu sniedzēju uzņēmējdarbības uzsākšanu tieši šajās zonās. Cilvēki vairāk pārvietojoties ar kājām, var labāk ievērot apkārt esošo un notiekošo, veicinot uzņēmējdarbības attīstību. Nemaz nerunājot par veselības ieguvumiem.

Ārvalstu pieredze pierāda, ka jebkuras izmaiņas ir ilgstošs process ar daudziem izaicinājumiem un pielāgojumiem, taču tas nenozīmē, ka izvirzītie mērķi ir pārāk ambiciozi to sasniegšanai. Arī Latvija var mācīties no Eiropas piemēriem un īstenot patiesi paliekošus risinājumus, tādējādi uzlabojot gaisa kvalitāti ilgtermiņā.