Nekur citur nav tik augsti ražošanas standarti kā Eiropas Savienībā
Jebkuram Eiropas Savienības dalībvalsts dzīvnieku izcelsmes produktu ražotājam, tostarp arī olu ražotājam, nesaprotama un nepieņemama ir atļauja ievest trešajās valstīs ražotu produkciju, kas neatbilst ES standartiem. Nekur citur pasaulē nav tik augsti ražošanas, pārtikas drošības, vides aizsardzības un dzīvnieku labturības standarti kā Eiropas Savienībā. Šo iemeslu dēļ vien ES ražoto olu pašizmaksa ir augstāka, neskaitot lētākās darbaspēka un barības izmaksas trešajās valstīs. Tā ir problēma, kas kropļo konkurenci ne tikai olu, bet arī putnu gaļas tirgū.
Mēs kopā ar citiem ES dalībvalstu ražotājiem esam par godīgu konkurenci un patērētāju tiesību aizsardzību – ja trešās valsts ražotājs vēlas ievest savu produkciju Eiropas Savienībā, tad tai būtu jāatbilst pilnīgi visiem ES standartiem! Jāsaka, ka mēs par to cīnāmies, diskutējam ar Eiropas Komisiju, taču tirdzniecības līgumi ar trešajām valstīm ir svarīgi, tāpēc ne vienmēr vietējie ražotāji tiek uzklausīti un atbalstīti, bet tā nav tikai Latvijas problēma.
Raugoties no valsts ekonomikas viedokļa, apsveicams ir tāds nacionālpatriotisms kā, piemēram, Austrijā – tur cilvēki saprot, ka, pērkot vietējo produktu, kaut arī dārgāk, viņi atbalsta paši sevi – rada darbavietas, un rezultātā visi nopelna vairāk – nauda netiek atdota prom uz citām valstīm, bet atgūta savā ekonomikā.
Savukārt, ja raugāmies uz situāciju no klimata pārmaiņu puses, pirkt vietējo nozīmē samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas, jo produkcijas transportēšana šurpu turpu rada kaitējumu apkārtējai videi, palielinot izmešu daudzumu. Mēs varam palīdzēt paši savai valstij un pat pasaulei kopumā, balsojot ar savu maku par vietējo produktu!
Trešo valstu olu marķējums var būt maldinošs
Trešo valstu produkcijai ir jāatbilst ES veterinārmedicīniskajām prasībām, taču nav nosacījumu, kas kontrolētu dzīvnieku labturību, kas nozīmē to, ka trešajās valstīs vienā kvadrātmetrā var izvietot vairāk dzīvnieku, tādējādi ievērojami samazinot ražošanas izmaksas. Nav zināms, kā tiek ievērotas vides aizsardzības prasības – kas notiek tālāk ar ražošanas blakusproduktiem, kā tiek apsaimniekoti ražošanas atkritumi, kur nonāk kūtsmēsli. Tas ir attiecināms uz jebkuru dzīvnieku izcelsmes produkciju. Dažādas ES institūcijas un dzīvnieku aizsardzības organizācijas ir vairākkārtīgi veikušas apsekošanas un pētījumus, kuros secināts, ka, piemēram, Ukrainā dzīvnieku labturības prasības ir daudz zemākā līmenī nekā ES. Šie ziņojumi ir publiski pieejami jebkuram interesentam, attiecīgo organizāciju mājas lapās.
Trešo valstu olu marķējums var būt maldinošs. Piemēram, olu marķējums Nr. 3 jeb sprostos dētas olas Eiropas Savienībā un Ukrainā nenozīmē vienus un tos pašus dējējvistu labturības standartus. ES kopš 2012. gada ir aizliegti tradicionālie, neuzlabotie sprosti, kurus joprojām plaši izmanto Ukrainā, bet Eiropas ražotājs izmanto modernizētos jeb uzlabotos sprostus, kur vistām ir pieejama lielāka platība, iespējas sēdēt uz laktām un dēt olas ligzdās. Attiecīgi zemāku labturības prasību dēļ, kas ļauj ietaupīt ražošanas izmaksas, olas veikalā nopērkamas par zemāku cenu. Uz olu iepakojuma redzamā vietā jābūt norādei par izcelsmes valsti un dējējvistu turēšanas metodi – "ES standartiem neatbilstoša"", bet uzraksts ir sīkiem, grūti salasāmiem burtiem.
Vēl viens pierādījums tam, ka citu valstu ražotāji ļoti vēlas nopelnīt ES tirgū, taču prasības ievērot nesteidzas un cenšas tās apiet, ir nesenais putnu gaļas veterinārmedicīnisko sertifikātu viltošanas skandāls Brazīlijā, kur tika iesaistītas pat Brazīlijas valsts kontroles institūciju laboratorijas. Pašlaik Eiropas Komisijas pārstāvji pastiprināti kontrolē Brazīlijā ražoto produkciju, ir apturēta jaunu atļauju izsniegšana.
Pāris simti jaunu zemi atalgotu darbavietu vienā novadā kopējo ekonomisko situāciju Latvijā neuzlabos
Viennozīmīgi jebkuram uzņēmumam, kurš vēlas būvēt savu ražotni Latvijā, ir jāievēro visas Latvijas likumos noteiktās prasības, tāpat arī tālākajā pārtikas produktu ražošanas procesā ir jāievēro visi noteikumi un jāpakļaujas attiecīgo kontroles institūciju pārbaudēm. Olu ražotājiem, kuru ražotnē ir vairāk nekā 40 000 dējējvistu, ir jāsaņem A kategorijas piesārņojošās darbības atļauja, kuras prasību ievērošanu katru gadu kontrolē Valsts vides dienests. Ražotnes būvniecībā ir jāievēro visi attiecīgie būvnormatīvi, pēc tam uzbūvēto dējējvistu novietni un uzstādītās iekārtas pārbauda Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), – vai ir ievērotas visas higiēnas un dzīvnieku labturības prasības. PVD pārbaudes ražošanas procesā notiek regulāri. Kontroles institūciju ierēdņiem ir jāreaģē uz katru ziņojumu par iespējamiem pārkāpumiem ražotnes darbībā.
Šeit gan rodas cits jautājums: SEG emisijas lauksaimniecībā, kuras Latvijai ir pienākums samazināt, – vai mums valstiski domājot tiešām ir nepieciešami milzīgi, lieli lauksaimniecības ražošanas uzņēmumi, kas rada lielu slogu videi? Vai nevajadzētu būt iespējai investoriem pateikt – nē, ja tas apdraud kopējo Latvijas SEG emisiju bilanci? Jā, tas prasa stingru mugurkaulu un tālredzīgus politiskus lēmumus! Eiropas Savienības Kopējā lauksaimniecības politika paredz, ka ir jāattīsta reģioni, atbalstot mazās un vidējās lauku saimniecības. Vai lielu lauksaimniecības ražotņu ienākšana Latvijā to sekmēs? Jau tagad redzam, kā lielās lauku saimniecības ir "apēdušas" mazās – iedzīvotāju skaits lauku reģionos samazinās. Pāris simti jaunu, zemi atalgotu darbavietu vienā novadā kopējo situāciju Latvijā neuzlabos. Uzskatām, ka putnkopība ir ļoti perspektīva nozare ar augstu izaugsmes potenciālu, taču attīstību redzu citā virzienā – putnkopība var būt katras zemnieku saimniecības papildu ienākumu avots un labas kooperācijas sistēmas izveides pamats, kas nodrošinātu zemākas ražošanas izmaksas un pietiekamus saražotās produkcijas apjomus, lai veiksmīgi konkurētu eksporta tirgos. Tādējādi nopelnītā nauda paliktu tepat Latvijā, ceļot kopējo labklājības līmeni. Neesmu pret investīcijām, atbalstu tās, kas nonāk jaunās nozarēs, inovācijās, taču investīcijas tādu produktu ražotņu izveidē, kur jau ražojam vairāk, nekā patērējam, var pilnībā sagraut vietējos ražotājus, kuri tāpat ir investējuši, maksājuši nodokļus un radījuši darbavietas – kopējais valsts ekonomikai nodarītais kaitējums galarezultātā var izrādīties lielāks nekā viena novada ieguvums!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
