Voldemārs Strupka: Visdrīzāk, šobrīd norit īslaicīga ekonomikas paplašināšanās, nevis atlabšana
Foto: Publicitātes foto

Jau kādu laiku inflācija ir kļuvusi par medijos plaši apspriestu tematu, ekspertiem izsakot dažādus pieņēmumus par to, cik tālu tā varētu attīstīties un vai galu galā ir sagaidāma ekonomikas pārkaršana. Stāvoklis, kurā šobrīd atrodas pasaules ekonomika, ir likumsakarīgs. Arī iespējamie nākotnes scenāriji, paradoksāli, nav zīlējami kafijas biezumos, bet gan meklējami ekonomikas teorijās un arī senākā vēsturē.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Sākot ar marta beigām, valdības visā pasaulē ir uzsākušas kopš Otrā pasaules kara neredzētu monetāro un fiskālo politiku, kuras rezultātā masveidā pieaudzis M2 (naudas masas) rādītājs. Kad šis rādītājs strauji palielinās, mēs gandrīz vienmēr kaut kur redzēsim inflāciju. Valdības "nonāca" milzīgā deficītā, un centrālās bankas bija spiestas izveidot jaunu naudas bāzi, lai masveidā pirktu obligācijas, tādējādi samaksājot par šiem deficītiem.

Amerikas Savienotajās Valstīs Federālā Rezervju sistēma trīs nedēļu laikā finanšu sistēmā iepludināja vienu triljonu ASV dolāru, kamēr ASV Kongress pieņēma 2,2 triljonu ASV dolāru CARES likumu. Tika izmaksāti bezdarba (bezdarbnieku?) pabalsti, pa pastu nosūtīti patēriņu stimulējoši čeki, sniegta palīdzība pandēmijas skartajām ekonomikas nozarēm, bet mazajiem uzņēmumiem izmaksāti aizdevumi, kas vēlāk pārtapa dotācijās. Amerikas valdības šī gada budžeta deficīts sasniegs 13-15% no IKP, kas likumsakarīgi ir veicinājis inflācijas uzplaiksnījumu.

Šobrīd pasaulē notiekošais, drīzāk var tikt uzskatīts par ekonomikas paplašināšanos (expansion), nevis atlabšanu. Jāsaprot, ka pastāv būtiska atšķirība starp šiem abiem jēdzieniem. Viena ir izturīga un ilgtspējīga, bet otra nav. Vismaz pagaidām varam teikt, ka zirgs skrien uz steroīdiem, nevis pateicoties veselīgai pārtikai un saimnieka rūpēm. Ja ekonomika augtu organiski, tas radītu spēcīgākus algu pieauguma un inflācijas tempus, un tad nebūtu vajadzīgas nulles procentu likmes, centrālo banku monetārās iejaukšanās vai valdību palīdzības paketes. Patēriņa veicināšana, izmantojot valsts palīdzību, patiešām rada īstermiņa inflāciju, bet ilgtermiņā, kā liecina vēsture, drīzāk ir deflacionāra.

Stop poga inflācijai

Ja inflāciju finanšu tirgos daudzi varēja nepamanīt, tad izejvielu cenu kāpumu un pēc tam arī manāmu cenu pieaugumu patēriņa precēm ignorēt jau bija grūti. Centrālās bankas nosauca un turpina saukt šo inflācijas kāpumu par īslaicīgu un pārejošu. Tādās domās ir arī Latvijas Bankas prezidents un daudzi vērā ņemami ekonomisti.

Patiesībā šādā makroekonomiskā (un politekonomiskā) vidē ar augstu valsts un mājsaimniecību parādu, rekordlielu bagātības koncentrāciju un pandēmijas skarto tautsaimniecību valdība var apturēt inflāciju, kad vien vēlas, pārstājot stimulēt ekonomiku un atgriežot deflācijas spiedienu. Tas, protams, izraisītu masveida maksātnespējas vilni, kā arī palielinātu iedzīvotāju neapmierinātību. No otras puses, politikas veidotāji var izvēlēties saglabāt aktīvu ekonomikas stimulēšanu un riskēt ar lielāku inflāciju. Kas par to maksās? Obligāciju un skaidras naudas turētāji (tātad arī mūsu pensiju plāni), kuru ienesīgums neatbilst esošajam inflācijas līmenim.

Šajā ziņā iespējams mācīties no vēstures – riski, kas saistīti ar potenciālu iedzīvotāju neapmierinātību, līdz šim vienmēr risināti "tipogrāfijā", kur galvenais jautājums ir nevis "vai drukāt", bet gan "cik ātri un cik daudz" drukāt. Saskaņā ar visām aptaujām arī privātais sektors sliecas atbalstīt valsts palīdzības turpināšanu.

Jāspēj saskatīt "lielo bildi"

Bīstami skatīties uz ekonomiku atsevišķi, ignorējot politiku, vēsturi, ģeogrāfiju un, protams, psiholoģiju. Kad valdošais ekonomiskais noskaņojums mainās no optimistiskā uz pesimistisku, arī ekonomikas "dalībnieki" un viņu uzvedība mainās. Kreditori, parādnieki, investori, ražotāji un patērētāji maina savu galveno fokusu no paplašināšanās uz saglabāšanu. Visi kļūst konservatīvāki. Kreditori palēnina kreditēšanu, potenciālie parādnieki aizņemas mazāk vai neaizņemas nemaz, investori iegulda mazāk naudas. Ražotāji piebremzē ar attīstības plāniem, bet patērētāji vairāk uzkrāj un tērē mazāk. Izklausās ļoti pazīstami. Šī uzvedība samazina naudas aprites ātrumu, radot negatīvu spiedienu uz cenām. Turklāt, ņemot vērā masveida parāda un deficīta pieaugumu, deflācijas pretestība palielinās, kad fiskālā/monetārā palīdzība samazinās vai izzūd no sistēmas.

Tas, ko mēs redzam ASV dolāra kursā un ienesīguma likmju virzienā pēdējās nedēļās, pat mēnešos, īsti nesakrīt ar neseno inflācijas/reflācijas mantru. Reflācija ir cenu pieauguma periods, kad ekonomika cenšas panākt pilnīgu nodarbinātību un izaugsmi. Principā tas ir tas, ko valdības un centrālās bankas ļoti vēlas panākt pat uzskata, ka ir panākušas) kopš 2008. gada finanšu krīzes. Vienu brīdi tirgus šai mantrai noticēja, bet izskatās – uz īsu laiku. Dolārs neaug, kad aug inflācija vai bažas par to. Taču arī valsts parāda ienesīguma līknes nekrīt, kad inflācija klauvē pie durvīm.

Inflācijas/reflācijas ideja piepildīsies, bet atļausimies apgalvot, ka ne tik ātri, kā dažiem gribētos. Izlutinātais akciju tirgus, kas pieradis pie inflācijas finanšu tirgū, pagaidām par to neliekas ne zinis, taču obligāciju tirgi (kreditori) un dolārs domā savādāk. "Rūcošie divdesmitie" gadi turpina savu ballīti, un mēs tikai gribam vēlreiz atgādināt, ar ko šī ballīte beidzās pirms 100 gadiem.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lasi vēl
 
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.