Beigās tomēr pagrēkojām. Dimanta kāzu pāris par mīlestību, kaitinošo otrā un piedošanu

Tāds pensionāru brauciens pār visu Latviju ar divām mašīnām, vēlāk mīļi pasmiesies meita. Veronika un Dzintars brīžiem pavelk viens otru uz zoba, pasmejas. Bet daudz ko pasaka arī tas, kā Veronika mīļi noglāsta vīru, un abu skatieni.

Veronika piedāvā kafiju un tēju un cienā ar maziem eklēriem no Ikšķiles. Un tas atsauc atmiņā spilgtu ģimenes stāstu, kā dēļ Veronikas radi ne reizi vien uzsaukuši par viņu tostu un teju vai uzskatījuši par svēto. "Savu bērnību es pavadīju Ikšķilē, vācieši izglāba manu ģimeni, visus manus radus nenošāva, kā bija likts. Mēs tolaik slēpāmies no vāciešiem, sēdējām bunkurā Ikšķilē pāri dzelzceļam. Atnāca trīs vācieši, un viņiem bija pateikts mūs visus nošaut. Man bija trīs gadi, es izskrēju ārā pretī tiem onkuļiem. Man bija frizūra kā vācu bērniem – tāds rullītis. Es esot bijusi smukiņa, zilām acīm. Un viens vācietis paķēra mani un sāka raudāt. Pienāca mans paps, un vācietis izvilka foto, rādot, ka viņam arī ir bērniņš, un atklāja – es nevaru jūs nošaut, kā likts. Teica, lai dodamies kaut kur prom, viņi pateikšot, ka "savu nodarījuši". Tā nu radi uzskatīja, ka esmu izglābusi ģimeni," atceras Veronika.

Savukārt Dzintara māsa Brigita atsauc atmiņā: "Brālis dzima 1942. gadā, vācu laikā, un mēs bēgām no Rīgas uz Tūju: viņš bija tēvam uz velosipēda ratiņos, es sēdēju mammai priekšā sēdeklītī. Tā viņi ar riteni nobrauca 80 kilometrus līdz Tūjai."